Cēsu festivāla koncerta Romantiskās simfoniskās gleznas recenzija. Romantisms pekles pirtī

simfonija un lietuviešu gleznotāja un komponista Mikolaja Konstantīna Čurļoņa (1875.-1911) simfoniskā glezna Mežā, kas «saslēdzās» ar latviešu glezniecības klasiķa Rūdolfa Piņņa 110 jubilejas atceres izstādē apbrīnotajām mežu ainavām - dabas katedrālēm. Taču to nevarētu teikt par gandrīz neizturamo karstumu un gaisa trūkumu Cēsu sporta kompleksā, kur gan mūziķi, gan klausītāji varēja sajusties gluži kā elles ēzē.Diriģenta briedumsĢintars Rinkēvičs, kurš savulaik bija mūsu Operas galvenais diriģents, kopš 2007. gada ir Novosibirskas Akadēmiskā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Lai gan tepat kaimiņos viņš joprojām turpina vadīt paša pirms 25 gadiem izveidoto Lietuvas Valsts simfonisko orķestri, pie mums viņš nav sastopams bieži. Mūzikas atskaņojumus viņš joprojām vada tikpat temperamentīgi un ar viņam tipisko, ekstraverto enerģiju un plašu žestu, taču tagad atvēries arī piepildītam klusumam, siltai sirsnībai, gaidpilnai noslēpumainībai. Diriģents pacietīgi un nesteidzīgi audzēja M. K. Čurļoņa simfoniskās poēmas dinamiku un skanējumu blīvumu, ieskandināja simbolisko Druskininku sila «priežu orķestri». Rinkēvičs izcēla gan Čurļoņa, gan Grīga mūzikas glezniecisko dabu un delikāti pavadīja solistu Vestardu Šimku, ļaujot pianistam noteikt sev tīkamo tempu un kopīgo mūzikas elpojumu.Pianists atļāvās lēnākus tempus - un piepildīja tos ar smalki niansētu Norvēģijas ziemeļu dabas ainavu un vitāli dejisku folkloras garu. Hrestomātiski pazīstamais Grīga klavierkoncerts V. Šimkus lasījumā veda gar majestātiskajiem Norvēģijas kalniem un vizināja gar jūras klinšu fjordiem. Spēcīgās pasāžu kaskādes gāzās kā ūdenskritums. Toņa dzidrums un rotaļīgā intonācija veldzēja kā vēss un tīrs kalnu strauts. Koncerta lēnajā daļā laiks apstājās, tajā uzrunāja apgarota un harmoniska liriskā pasaule. Taču realitātē atgrieza sviedru urdziņas, kas nodevīgi plūda pār klausītāju un mūziķu deniņiem. Acīmredzami, kā paātrinātā filmā vīta pat puķes, kuras krāšņos pušķos rotāja sporta halles basketbola grozus. Ir pilnīgi skaidrs, ka tā mocīties koncertos nedrīkst ne publika zālē, ne mākslinieki uz skatuves. Nemaz jau nerunājot par simfoniskajai mūzikai absolūti nepiemēroto akustiku un vidi.Simfoniskā batālijaBeidzot visā savā trakulīgajā krāšņumā, kas labi piestāvētu vēsturiskai filmai par revolūciju un karu (ar daudzām cīņas epizodēm, ar jātnieku kavalērijas pulkiem!) izskanēja Sergeja Rahmaņinova 1. simfonija. Šis ir leģendārais opuss, kas savu radītāju noveda teju līdz nervu sabrukumam, draudot atņemt pasaulei vienu no tās spilgtākajiem mūzikas talantiem. Šī Rahmaņinova simfonija parasti darbojusies «aizkadrā» - tad, kad tiek vēstīts par to, kā komponists iegrimis dziļā depresijā un trīs gadus nav spējis komponēt pēc tam, kad izgāzies simfonijas pirmatskaņojums 1897. gadā, kuru bezkaislīgā vienaldzībā pie diriģenta pults vadījis cits pazīstams krievu komponists Aleksandrs Glazunovs. Izķepuroties Rahmaņinovam palīdzējis psihoterapeits Nikolajs Dāls, kuram komponists vēlāk veltīja savu 2. klavierkoncertu, taču neveiksmīgo simfoniju komponists nobēdzināja, lai to vairs neredz neviena acs. To restaurēja pēc izrakstītajām orķestra balsīm, kuras atrada pēc komponista nāves.Savu 1. simfoniju Rahmaņinovs sacerējis 22 gadu vecumā, nežēlojot orķestra krāsas un to veidotājus, mūzikas instrumentu spēlētājus - jo īpaši pūtējus, kuriem te ir pamatīga slodze ar daudziem atbildīgiem un iezīmīgiem solo. Liepājas simfoniskais orķestris to izmantoja kā iespēju parādīt sevi no vislabākās puses - un patiešām nebija nekādu aizrīšanās «ķikšu» un «gailīšu». Ne tikai stīgu grupa, bet arī pūšaminstrumentu grupas izcēlās ar piesātinātu toni un līdzenu plūdumu, viss orķestris un tā atsevišķās grupas bija labi saspēlējies ansamblis, kurā cits citu jūt. Bet es, pati cīnoties ar sutīgā karstuma raisīto miegaino gurdenumu, varu tikai mēģināt iztēloties, ko tas no viņiem šajā somu pirtī prasīja! Mūziķi tik smej, ka esot «uztrenējušies» izdzīvošanai, spēlējot to pašu programmu dienu iepriekš Liepājas Latviešu biedrības namā, kur bijis vēl karstāks un ventilācija - nulle. Tomēr vēsturiskajā zālē vismaz akustika ir mūzikai draudzīga.