Kad Robins Huds pirmo reizi satiek lēdiju Mariannu, viņu abu bultas notriec vienu un to pašu pīli. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, sezonu sākdams ar izrādi visai ģimenei Robins Huds, dara otrādi – ar vienu bultu, proti, izrādi, mēģina sašaut divas pīles. Pirmkārt, teātris piesaista iespējami plašu auditoriju (bērnus ar vecākiem un vecvecākiem) un, otrkārt, kaut kādā mērā mēģina piedāvāt līdzsvaru mūsdienīgai teātra valodai un aktīvai publicistikai, kas – īpaši Viestura Kairiša iestudētās izrādes Hamlets gadījumā – ir radījusi zināmu traumu. Ne velti kāda skatītāja feisbukā tramīgi jautāja, vai Robins Huds šoreiz tiešām būšot Robins Huds. Esiet mierīgi – Putina šoreiz uz skatuves nav.
Teātra sezonas deklarētā tēma ir vara, un jau gaidām Albēra Kamī Kaligulu un Frīdriha Dirrenmata Vecās dāmas vizīti. Varas tēmai atbilst arī Robins Huds, kaut, ievērojot ģimenes izrādes žanru, tās risinājums ir pakārtots stāstam par glītu jaunekli, kurš nokļūst nepatikšanās, bet beigās atdabū statusu, kā arī tiek pie skaistas sievas.
Lai būtu ko redzēt
Informācijas plūsmā pirms pirmizrādes dominēja salīdzinājums ar filmu, ņemot vērā režisores Daces Pūces līdzšinējo pieredzi kino un attiecīgi izvēlētos paņēmienus. Scenogrāfes Ievas Kauliņas pārbīdāmie dekorāciju moduļi, kas ļauj variēt meža ainas ar pilsētas skatiem un iekštelpu interjeriem, kombinēti ar Viktora Keino videodarbiem, savukārt Ievas Veitas kostīmi pieskaņoti darbības laikam, rūpējoties, lai kopskats būtu estētiski pievilcīgs – un vienlaikus tomēr mazliet butaforisks. Daces Pūces un Zanes Dombrovskas sarakstītā luga ar pievienotajiem Jeļenas Sigovas dziesmu tekstiem arī līdzinās filmas scenārijam, jo saskalda darbību ainās, kas notiek dažādās vietās. Taču filmas montāža pieļauj dinamiskas pārejas, turpretim uz skatuves notiek liekas darbības, kas ievelk temporitmu, piemēram, pēc apcietinātā Huda atnāk sargs un viņu aizved. Tas der operā, kur ar darbību jāaizpilda konkrētas taktis, bet traucē dramatiskā izrādē, pat ja katra no šīm liekajām darbībām aizņem tikai dažas sekundes.
Dramaturģiskā materiāla un režijas pieejas zināma nekonsekvence ir vēstījuma svārstīšanās starp nopietnu, lineāru leģendas/pasakas izklāstu un viegli ironisku mūsdienu cilvēka attieksmi pret to. Šī distance ļauj necensties atdarināt konkrētā laikmeta manieres un ievīt asprātīgas mūsdienu atsauces. Piemēram, kad strēlniekam Raselam Krovam pretī stājas pārģērbies Robins Huds, kurš uzdodas par Kevinu Kostneru, pieaugušie zālē atzinīgi iesmejas. Veiksmīgas ir arī epizodes, kas risinātas komēdijas atslēgā, piemēram, kad Notingemas šerifs un galma dāmas pārprot prinča Džona pavēles un izraisa smieklīgu jucekli. Taču izrādē netrūkst epizožu, kas izskatās domātas pilnā nopietnībā, kaut precīzāk parādīta režisores attieksme (distance) pret tām būtu lieti noderējusi, piemēram, risinājums, kad mīlētāji tiek pacelti gabaliņu virs zemes, vai arī aina, kurā karaļa audžumeitai Robina Huda līdzgaitnieku sievas sniedz pamācības, kādus ēdienus labāk gatavot.
Nozīmīga vieta iestudējumā tiek atvēlēta mūzikai, un arī šajā gadījumā ir jārunā par kino estētiku, jo Zanes Dombrovskas veikums ir rūpīgi izstrādāts skaņu celiņš, kurā dziesmu nav daudz. Rūpējoties par to, lai skatītājiem būtu maksimāli daudz ko redzēt, ir gan videoefekti, gan Antona Freimana iestudētās dejas, gan Artjoma Grigorjeva un Sergeja Fjodorova sarūpētie triki. Nākas vēlreiz mazliet ironiski piesaukt Hamletu, bet tiem skatītājiem, kam Viestura Kairiša izrādē pietrūka cīņas ar zobeniem, varam rekomendēt Robinu Hudu, kurā galvenie antagonisti cīnās tieši tik precīzi, lai visi saprastu, ka šī cīņa ir iestudēta. Veidojas zināms paradokss – lai arī tiek darīts teju viss, lai piesaistītu skatītāju uzmanību, sižets uz priekšu virzās lēni, īpaši pirmajā cēlienā.
Ļaunais ir arī muļķis
Tas, ka izrāde orientēta (ne tikai, bet arī) uz bērnu auditoriju, nosaka arī aktierspēles veidu. Varoņi ir samērā viennozīmīgi, bet lielākā daļa aktieru otrajā plānā vienkārši veic konkrētas funkcijas. Šie spēles noteikumi nodara pāri Ivanam Streļcovam titullomā – viņš ir pievilcīgs, labi dzied, met ritentiņus uz skatuves, bet šim Hudam trūkst magnētisma, kas izceltu varoni starp visiem pārējiem. Pašlaik tas ir labsirdīgs augstmanis, kurš sāncenša skaudības dēļ nonāk nepatikšanās, bet ar labdarību, izdalot salaupīto naudu nabagiem, nodarbojas tā, starp citu, jo viņa galvenais uzdevums ir izcīnīt lēdijas Mariannas sirdi un roku.
Jūlija Berngardte Mariannas lomā iespēju robežās precīzi iezīmē Ričarda Lauvassirds audžumeitas dilemmu – saglabāt dzīvību un brīvību vai ļaut vaļu mīlestībai, pakļaujot sevi briesmām. Veiksmīga ir Rodiona Kuzmina pašironiskā pieeja savam varonim – ļaunajam Notingemas šerifam. Tikai ļaunums varētu ātri izsmelt aktiera izteiksmes līdzekļu arsenālu, tāpēc šerifs ir ne tikai biedējošs (kā ainā, kurā viņš dziedot draud Mariannai, – pēc tās zālē skan aplausi), bet arī ļoti aprobežots, tas padara viņu interesantu, jo smieklīgu. Mariannu šerifam vajag tikai tāpēc, ka viņa ir Robina Huda mīļotā, jo viņu visu laiku smacē elementāra skaudība. Vispār pāris reižu izrādes gaitā rodas sajūta, ka šerifu vairāk par Mariannu interesē Ņikitas Osipova cirtotais princis Džons, kurš, iespējams, pat nav tik daudz ļauns kā "atsaldēts", jo viņu neinteresē, kādā veidā šerifs viņu apgādā ar naudu.
No otrā plāna personāžiem atmiņā paliek enerģiskā Jeļenas Sigovas Klotilde, kurai nepārprotami ir zināmas attiecības ar Dmitrija Palēsa omulīgo un mazliet blēdīgo mūku – brāli Tuku. Vienlaikus ir vesela rinda tēlu, kam ir ļoti konkrētas funkcijas, un aktieriem ir strikti ierobežoti uzdevumi. Tas attiecas, piemēram, uz Anatolija Fečina Ričardu Lauvassirdi, kurš izrādes sākumā aiziet karā un beigās atgriežas kā Deus ex machina. Izrāde ir ugunskristības arī Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, kuri integrēti masu skatos.
Filmas beigās, kad jau rāda titrus, režisori reizēm mēdz iestarpināt vēl kādas ainiņas, kas papildina šķietami jau noslēgto sižetu. Paņēmiens pārāk labi nedarbojas arī kino, taču galīgi nav piemērots teātrim, kur publika ir sākusi aplaudēt un nespēj piebremzēt, lai jēgpilni uztvertu, ko saka piepeši runāt sākušie varoņi. Kopumā teātris, ieguldot gana daudz naudas un pūļu, ir ieguvis izrādi ilgdzīvotāju, kurai, visticamāk, skatītāju netrūks. Tagad svarīgi, lai, pārejot ikdienas režīmā, inscenējums neizļodzītos un neieslīgtu rutīnā.
Robins Huds
Rīgas Krievu teātrī 26.IX plkst. 18, 30.IX plkst. 17, 29.X plkst. 17, 31.X plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–25