Vispirms man šķiet svarīgi uzsvērt, ka Ērika Ešenvalda Vulkānu simfonija ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad skaņdarbs tapis nevis dāsna pasūtījuma un vērienīgi finansēta projekta rezultātā, bet vienkārši tāpēc, ka autoram ir bijis būtiski tādu radīt, jo atradies konkrētas idejas varā. Šis ir tas gadījums, kad līdzās Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumam, kas spējis segt tikai daļu no izdevumiem, komponists pats pamatīgi piemaksājis, lai kopā ar filmētājiem Renāru Vimbu un operatoru Daiņu Juragu apceļotu vismaz dažas vulkānu zemes un uzmeklētu stāstniekus, seno teiku un ticējumu zinātājus.
Kur ir šī darba vērtība? Tajā pašā dokumentālismā, dažādu tautu kultūrvēsturiskā mantojuma apkopojumā un radošajā pārtvērumā, kas bija Ērika Ešenvalda iepriekšējā monumentālā opusa, ziemeļblāzmas fenomenam veltītās multimediālās simfonijas Ziemeļu gaisma, uzmanības centrā.
Flautas loma
Vulkānu simfoniju Cēsu koncertzālē 10. martā diriģenta Māra Sirmā vadībā pirmatskaņoja flautiste Dita Krenberga, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO ) un Valsts akadēmiskais koris Latvija (šoreiz kā orķestra papildu krāsa). Jā, un vēl arī video redzamie un dzirdamie stāstnieki, kuru sniegums – brīžiem pat dziedājums! – ir rūpīgi integrēts autora oriģinālmūzikas simfoniskajā plūdumā. Tas viss arī nosaka mūzikas izteiksmi un lēni pulsējošo formu, kas attīstās nevis mērķtiecīgā taisnvirzienā, bet meditatīvos faktūras laukos, ar vairākām iespaidīgām kulminācijām.
Pati par sevi šāda mūzikas forma var šķist izplūdusi, jo nav pati sev simtprocentīga saimniece. Tomēr, no otras puses, simfonijas lielformai ir flautas koncerta žanra iezīmes – tik liela simfonijas partitūrā ir LNSO pirmās flautas Ditas Krenbergas loma. Flautas partija ir bagātīgi izvērsta un tehniski sarežģīta. Tā nemitīgi attīstās. Vulkānu simfonijas audumā flautai ir atvēlētas arī virtuozas, dinamiskas solo kadences. Ditas Krenbergas loma šajā simfonijas un instrumentālā koncerta starpžanrā izcelta arī vizuāli – ar liesmaini sarkano skatuves tērpu, kas personificē nevaldāmo vulkānisko versmi. Viņa ir spēlējoša aktrise, kas atskaņojuma gaitā pārvietojas Roberta Rubīna režisētajā instrumentālajā teātrī. Tas pakāpeniski aptver visu plašo skatuves telpu no labā stūra orķestra pašā aizmugurē līdz solistes vietai skatuves priekšplānā.
Kultūru konteksts
Vizuālajam aspektam – nofilmētajām skarbajām vulkāniskās dabas ainavām un stāstniekiem – ir tik liela nozīme, ka diez vai būtu jēga Vulkānu simfoniju klausīties tīrā audioformātā, piemēram, tiešraidē. Mūzikai te ir drīzāk komentējoša, ilustrējoša vai pat fona loma, skaņās zīmējot skarbās dabas ainavas un spēku vai sinhroni piebalsojot teicēju dziedātajam vai stāstītajam tradicionālās kultūras mantojumam – dziedājumiem un nostāstiem par vulkānu izcelsmi. Tie saistīti gan ar mīlētāju karstajām sirdīm, gan Zemes mātes dēliem, gan akmeni, kas izraud uguni. Pat par centieniem slēpt noziegumu – šķiet, ka baisais stāsts par sievu, kas dusmās sūkalu mucā noslīcinājusi vīru un, lai slēptu nodarījumu, visu laiku arvien no jauna piepilda mucu ar ūdeni, nāk no Islandes?
Ir paveikts ļoti apjomīgs lauka pētījums, apkopojot dažādu zemju folkloru, kas vēstī par vulkāniem. Nofilmēti 25 stāstnieki. Viņi pārstāv Meksiku, Jaunzēlandi, Havaju salas, Kanāriju salas, Islandi, Kamčatku, Sicīliju, Japānu. Pārsteidzoši, ka liela daļa no viņiem ir gados jauni cilvēki, nevis sirmi etniskās kultūras zinātāji. Starp citu, viens no stāstnieku vēstījumiem (Zanes Šmites izpildījumā) nācis arī no Latvijas, lai gan par vulkāniem mūsu teritorijā nav dzirdēts. Kultūru konteksts ir tiešām aizraujošs, taču diemžēl klibo informatīvais sniegums. Žēl, ka bieži varam tikai nojaust, kuru zemi un kultūru pārstāv nofilmētie teicēji, – tas nekur nav piefiksēts un darīts zināms skatītājiem. Cerams, to labos dokumentālā filma, kas, domājams, vēl taps.