Netāla nākotne. Jaunam, literāri apdāvinātam, bet neirotiskam vīrietim Teodoram (pagalam apjukušais Vākīns Fīnikss, par kuru filmā tiek teikts, ka viņš nav īsti riktīgs vīrietis), kura profesionālā nodarbe ir sirsnīgu atklātnīšu un citu tekstu sacerēšana "vajadzības gadījumiem", ir smagas emocionālās problēmas ar sievietēm. Viņš šķiras un nevar saņemties pārtraukt sakaru ar sievu (Rūnija Mara), meklē gadījuma rakstura jeb aklo randiņu partneres (Olīvija Vailda), ar draugiem tiekas nepiedodami reti, šad tad izraudas uz labākā drauga (protams, viņas – Eimijas Adamsas) pleca, līdz beidzot atrod īsto mīlestību. Tas nekas, ka tā ir mobilajam telefonam līdzīgā kastītē vai ausu puļķītī "iesprostotā" Samanta – bezdzimuma operētājsistēma –, turklāt Samantai tādu Teodoram līdzīgu "mīļāko" ir astoņi tūkstoši. Toties Samantai ir Skārletas Johansones balss, un tas, iespējams, ir filmas galvenais trumpis (ne velti Johansone saņēma Romas kinofestivāla balvu par labāko sieviešu lomu, hm). Jo šī balss, vēlams gan ar visu ķermeni "piedevās", daudziem nudien ir pasaulē iekārojamākās sievietes ideāls.
Pieciem Oskariem nominētās, tostarp par labāko scenāriju, filmas Viņa/Her (starp citu, kā lai precīzi tulko nosaukumu, jo tas tomēr nav She/Viņa?) ideja nav jauna – jau eksistē virtuālā kinosieviete filmā S1mOne, kosmiskais gudrinieks robotiņš Valle vai britu satīriskā novele Black Mirror/Melnais spogulis, kas vispār demonstrē sabiedrību, kura jau iesprūdusi starp vairākām realitātēm. Tomēr atraktīvais rotaļnieks – režisors Spaiks Džonzs – ar filmu Viņa/Her radījis stilistisku brīnumiņu, kurā Arcade Fire melodiju romantiskajās žūžās var nepamanīt, cik tomēr filma ir mākslīgi sakonstruēta, kaut arī režisors, šķiet, neizjūt ne mazāko diskomfortu, dzīvu cilvēku aizstājot ar tā virtuālo versiju (kaut gan arī cilvēki uz ekrāna taču nav "īsti", tomēr mēs tiem līdzpārdzīvojam kā dzīviem).
Pēc sižeta struktūras Viņa, bez šaubām, apspēlē klasisko mītu par Galateju un Pigmalionu, kur "priekšmetā" (gan marmora gabalā, gan neizglītotā lauku skuķī) īsts mākslinieks iedvesīs dzīvību. Tomēr Džonza filma ir emocionāli monotona, un tai trūkst tā intelektuālā ekstrēmisma, kas raksturo agrākos Džonza darbus kopdarbībā ar rakstnieku tīrradni Čārliju Kaufmanu – kulta filmas Būt Džonam Malkovičam/Being John Malkovich (1999) un Adaptācija/Adaptation (2002). Tajās vēlme ielīst cita ādā, vai tā būtu aktiera Malkoviča galva (Būt Džonam Malkovičam) vai scenārista radošuma būtība (Adaptācija), likās pulka asprātīgāka. Filmas Viņa/Her scenārijs pilnībā ir apdāvinātā režisora, savulaik klipmeikera, Spaika Džonza sacerēts. Pavisam "sviestaina" ir scenārista Džonza ideja bezdzimuma kastītei Samantai "pa īstam" iemīlēt būtībā nieka neizdevušos dzejnieku, jo, lūk, viņam ir smalka dvēseles organizācija. Tādi dikti īpatni OS (operētājsistēmas) Samantas priekšstati par ideālo vīrieti. Filma Viņa sākas un beidzas uz sentimentālas nots, un, likvidējot Skārletu Johansoni, no tās pāri paliek čiks.
Tomēr filmai ir kāda interesanta satura nianse – doma, ka poēts Teodors un OS Samanta nodarbojas ar vienu un to pašu – viņš tirgo svešas emocijas vēstuļu formātā, viņa – pārdod jūtas, kuru nav. Tātad var teikt, ka Teodors ir tehniski novecojusi Samantas versija.
Bet tiem, kas jau ir operētājsistēmas Siri lietotāji vai Arcade Fire fani, filma šķitīs vismaz ziņkāres vērta.
Viņa/Her ***
Fantastika, melodrāma. ASV.
Režisors S. Džonzs. Lomās V. Fīnikss, S. Johansone, E. Adamsa, O. Vailda