Raiņa luga Zelta zirgs vienmēr bijis ciets rieksts teātra režisoriem, jo tā atrodas tādā kā starptelpā: no vienas puses, tā ir paša dzejnieka definēta kā saulgriežu pasaka, no otras – simbolu drāma. Pēdējos, nebūt ne biežajos, Zelta zirga iestudējumos latviešu teātrī izšķiršanās galvenokārt bijusi par labu filosofijai, upurējot pasakas estētiku, tāpēc tas, ka jaunais režisors Reinis Kalnaellis izveidojis animācijas filmu, likās intriģējoši un rosinoši. Rezultāts mulsina, taču lielā mērā ir likumsakarīgs.
Viegluma pārdozēšana
Zelta zirgs ir filma, kas ir pelnījusi rūpīgu izpēti zinātniska referāta formātā. Ne tāpēc, ka spoža veiksme. Pētniecības vērts ir process, kā kaut ko vienu aizstāj ar kaut ko citu – kā piena taukus aizstāj ar augu taukiem. Sanāk izstrādājums. Reiņa Kalnaeļļa Zelta zirgs arī nav Raiņa interpretācija, jo no Raiņa tur pārāk maz, bet gan kaut kas līdzīgs pasakas izstrādājumam. Lietot, respektīvi, skatīties, to var, bet ir samērā grūti to vērtēt kā kvalitatīvu mākslas darbu. Izejmateriāla idejiskā vienkāršošana te notikusi mērķtiecīgi un apzināti, tāpēc it kā nebūtu korekti pārmest autoriem, ka darbam trūkst kvalitāšu, kādas viņi nemaz nav vēlējušies tajā iestrādāt. Tajā pašā laikā ir skaidri saprotams, ka, piemērojot Zelta zirgu bērnu uztverei, vienkāršošana un piezemēšana ir neizbēgama un nepieciešama. Tādējādi autori var atšaudīties, sakot, ka neko dziļu nemaz nav vēlējušies, savukārt viņu kritiķi var pārmest pašu uzdrīkstēšanos šādu atvieglinātu versiju radīt. Manuprāt, ar to vieglumu autori ir pārcentušies un aizrāvušies.
Aizstāšana notiek vērienīgi un dažādos līmeņos, mērķtiecīgi demontējot filosofisko slāni, simboliskos tēlus padarot vai nu par brīnumpasakas, vai pat sadzīviski uztveramiem varoņiem. Atteikšanās notikusi arī no Raiņa valodas, kas ieskanas vienīgi par Antiņa iekšējiem dialogiem pārveidotos tekstos, jājot Stikla kalnā, – oriģinālā tie ir Antiņa un Baltā tēva dialogi pēc neveiksmīgajiem kāpieniem. Šajos mirkļos pieaugušais skatītājs bezmaz satrūkstas, jo ir jau samierinājies, ka Raiņa tekstu nebūs. Pārējais no lugas atstātais ir personvārdi (arī ne visi, jo princese nav Saulcerīte) un dažas frāzes ("viltus vērpējs").
Sen neesat sisti?
Ievērojamas pārmaiņas ir skārušas lielāko daļu varoņu. Dažos gadījumos tas ir neizbēgami, jo pasaku filmā prasās vitālu varoņu, ne bikla puisēna un jau no sākta gala zārkā dusošas princesītes, kuru skatītājs ierauga tikai stipri pie lugas beigām. Tāpēc filmas veidotāji drošu roku padarījuši Antiņu par veiklu gaišmati, prasmīgu kokgriezēju, kurš naski uzlec ēkas jumta čukurā, lai piestiprinātu savu kārtējo vējrādītāju. Savukārt princesīte nav nekāds brīvības simbols, bet, tā teikt, piens un asinis – labsirdīga, glīta un sportiska, jo labi jāj ar zirgu. Viņas tēla ievirzi raksturo izdziedātais teksts: "Gribu pļavā lēkt un sauli sveikt." Tieši viņa izglābj Antiņu, kad tas sapinas pavadā un zirgs viņu aizvelk labu gabalu pa smilšainu ceļu; lieki teikt, ka krietnu gabalu pa zemi vazātais potenciālais varonis pieceļas bez skrambiņas un nesaplosītās drānās. Tāpēc Antiņa drosmi var skaidrot nevis ar abstraktu cēlu aktu, bet kā gluži konkrētas reāla puiša jūtas pret reālu meiteni.
Tiem, kas šīs rindas lasa ar zināmu brīnīšanos, paskaidroju – filmas autori ir pierakstījuši diezgan izvērstu priekšvēsturi, un paiet vismaz 20 minūšu, lai nonāktu tur, kur lugu iesāk Rainis, – pie tēva nāves. Turklāt tēvs ir stipri praktiskāks nekā Rainim, jo nenovēl vis "vienība tā manta", bet ir patiešām jaunākajam dēlam sakrājis zināmu naudas summu, kuru Antiņš gan nedabū. Jau no sākuma kā spriedzes uzturētājs darbojas arī Melnais princis, kam dialogu autors Andris Akmentiņš mutē ielicis frāzi: "Sen neesat sisti?", – tas nozīmē, ka filmas veidotāji centušies iemest pa odziņai, ko uztvers tikai bērnu vecāki.
Pamatēdiens – ļaužu asaras
Nopietnas pārmaiņas skārušas arī abus filosofiskos pretmetus – nāvi un dzīvību. Melnā māte ir komisks tēls, faktiski ragana, lai gan viņa pati kādā brīdī sūkstās: "Kāpēc nāvei ar visu galā jātiek pašai?" Viņai itin labi patīk spēlēties ar cilvēku dzīvības svecēm, taču – un te nu filmas veidotāji pretendē Raiņa simbolismu aizstāt ar savējo – viņas varenības avots un, ciniski izsakoties, pamatēdiens ir ļaužu asaras. Baltais tēvs savukārt ir baskājains šamanis. Melnās mātes motivācija –kāpēc viņa vēlas princeses nāvi – ir vēlme piepildīt asaru kausu un iegūt varu pār pasauli. Baltais tēvs šo plānu nedaudz neitralizē, radīdams ļoti stāvu, pēc formas neslēpti fallisku kalnu, kura galā novieto stikla zārku. Faktiski Baltais tēvs jau no paša sākuma zina, ka vienīgais, kurš kalnā uzjās, būs Antiņš.
Pilnīgi degradēta ir septiņu kraukļu loma, jo tie parādās kā ķērcošu ērmu bars un viņu vienīgais uzdevums ir uzturēt jautrību skatītājos, kas datorā vēro tiešraidi no Stikla kalna. Lai arī nāves kā smieklu objekta funkcija ir diskutabla, mākslinieciski Melnā māte ir viens no gatavākajiem, veiksmīgākajiem tēliem, jo to ar lielisku humora izjūtu ierunājusi Laima Vaikule, izdarot to, kas neizdodas dažiem aktieriem, – ar balsi radījusi precīzu raksturu. Lai cik fascinējoša personība būtu Uldis Dumpis (Baltais tēvs), viņš konkurencē ar estrādes dīvu zaudē.
Liela daļa darbības no filosofiskas pasakas koordinātām pārnesta brīnumpasaku estētikā. Tā Antiņš divas reizes ar visu zirgu krīt no ļoti augstā kalna, bet nenositas, un pirksts, ko viņam, lai iegūtu gredzenu, nocērt Melnā prinča kalpi, beigās ataug. Savukārt gan abi brutālie brāļi iedzērāji, gan faktiski arī Melnais princis nāk no sadzīves pasaku plaukta. Filmas mākslinieku veidotā vide ir vispārīga, viņi rada vidēji statistisku pasakas ietērpu bez izteiktas mākslinieciskas individualitātes. Acīmredzami, ka autori ir apzināti veidojuši eksportējamu, viegli uztveramu produktu, ko piedāvāt pasaku segmentā, faktiski tā pat ir ne tik daudz lielajiem ekrāniem kā videoformātam piemērota filma. Taču paliek jautājums – vai pēc šāda vieglā varianta noskatīšanās mēs skatītājam neradām pārliecību, ka "šito stāstu es jau zinu", un vēlāk līdz Rainim nonākt vairs nav motivācijas. Šaubos arī, vai vietā ir arguments "bet bērniem patīk". Bērniem garšo arī čipsi un kola, ko tomēr atzīst par neveselīgu pārtiku.
Zelta zirgs **
Animācijas filma. Latvija. 2014.
Režisors Reinis Kalnaellis
maksis
visārējā komercializācija
jumors