Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncerta recenzija. Eņģeļu dziesma un Rekviēms

Iepriekšējos gados Valsts Akadēmiskais koris klausītāju vērtējumam sniedzis Andra Dzenīša, Pētera Butāna, Leona Amoliņa, Riharda Dubras un daudzu citu latviešu autoru jaundarbus, taču šoreiz šis gods piešķirts poļu komponistam – 1968. gadā dzimušajam Pāvelam Lukaševskim, kurš Latvijā ievērību guvis iepriekšējā gada festivālā ar 2. simfoniju Festinemus amare homines. Nu kārta pienākusi arī Polijā vēl nedzirdētam darbam – 3. simfonijai Eņģeļu dziesma.Komponista daiļradē aktuālas galvenokārt reliģiskas tēmas, un arī 3. simfonija soprānam, korim un orķestrim ar vārdiem latīņu valodā vēsta par eņģeļu garīgo dabu un to saistību ar cilvēku mistiskajiem pārdzīvojumiem. Uzreiz jāteic, ka šī partitūra pilnā mērā attaisno autora starptautisko reputāciju, simfonijas mūzikā izpaužoties ne tikai skaistam, izteiksmīgam saviļņojumam, bet arī individuālai izteiksmei, prasmīgai kompozīcijas tehnikai un meistarīgai mākslinieciskās dramaturģijas izjūtai. Skaņdarba plūdumā spilgti iezīmējās gan izvērstās melodiskās kantilēnas, gan mūzikas valodu bagātinošie kontrasti starp liriskām noskaņām un dramatisku intensitāti, pievēršot uzmanību arī lakoniskā divdaļu cikla precīzajām formas aprisēm un neparasti harmoniskajām proporcijām – tā visa rezultātā dāvājot priekšstatu par kolorītu emocionāla jūtīguma izpausmi, kam piemita arī augsta līmeņa estētiskā vērtība. Diriģenta Māra Sirmā vadītā Valsts Akadēmiskā kora Latvija un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra interpretācija nenoliedzami atbilda Lukaševska simfonijas koncepcijai un raksturam, veidojot arī precīzu tembrālo un dinamisko balansu starp kori un orķestri un mērķtiecīgi atklājot gan būtiskākās norises intonatīvajā attīstībā, gan harmonisko vertikāļu iekļaušanos plašākās struktūrās; šajā kopainā papildus krāsas ienesa Lienes Kinčas krāšņais dziedājums, līdz ar to akcentējot mūzikas reliģiski mistisko ievirzi. Vienīgā iebilde Lukaševska 3. simfonijai būtu par to, ka nedaudz pietrūka pārsteiguma un nebijušu, kaut arī kontraversālu radošo ideju – viss tika īstenots rūpīgi un pārdomāti, veidojot paralēles ar Holsta, Elgara un Dīliusa lielas formas darbiem (galu galā Gustava Holsta Planētu pagāniskais saturs nav nemaz tik tālu no Pāvela Lukaševska katoliskā vēstījuma), tāpat var saskatīt māksliniecisko sabalsojumu ķēdi, kas caur Gurecki aizved līdz Šimanovskim, un turpat aiz muguras jau arī ir Gustavs Mālers – taču iepriekšminētais nemazina ne Lukaševska paša sasniegumus, ne arī Māra Sirmā radītās interpretācijas kvalitātes. Endrū Loida Vēbera 1985. gadā sarakstītais tēva piemiņai veltītais Rekviēms kopš pirmatskaņojuma Ņujorkā koncertos iedzīvināts daudzkārt un Valsts Akadēmiskā kora Latvija repertuārā ietilpst jau no 80. gadiem – un šķiet, ka šī skaņdarba popularitāte rodama ne vien apstāklī, ka Loids Vēbers ir slavens mūziklu autors, bet arī mākslinieciskajā vērtībā pašā par sevi. Katrā ziņā arī 28. augusta koncertā bija saistoši sekot komponista radošās domas izklāstam, kurā lirisms mijas ar sāpju un ciešanu atklāsmi, kurā traģēdijai tiek pretstatīta popmūzikas izteiksmes līdzekļu balstīta aizrautība, un kurā pēc atmiņā vispaliekošākās skaņdarba daļas – Pie Jesu emocionālā dziedājuma autors prot saglabāt klausītāja uzmanību līdz pat saviļņojošajām beigām. Savukārt Rekviēma interpretācija jāatzīst par izdevušos un pārliecinošu visos aspektos – kā solistu ansambļa un kora priekšnesuma, tā arī orķestra snieguma un diriģenta vadības ziņā. Šoreiz solistu vidū visspilgtāko iespaidu atstāja Inga Šļubovska, izteiksmīgu noskaņu gammu apvienojot ar izkoptu tembru, taču arī tenora Rafala Bartmiņska dziedājuma intonatīvā noturība un solopartijas diapazona izlīdzinātais piepildījums pelna atzinīgus vārdus. Par Valsts Akadēmiskā kora Latvija muzikālo līmeni šaubas neradās arī šajā koncertā – skanējuma tīrība un vijīgums te izpaudās vienlaikus ar dramatisku spēku un daudzveidīgām niansēm gan dinamikā, gan mūzikas satura atveidojumā, turpretī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra spēlē vienlīdz precīzi un kolorīti izgaismojās gan stīgas, gan pūšaminstrumenti. Diriģenta Māra Sirmā darbs ar Loida Vēbera Rekviēmu savukārt piešķīra atskaņojumam vērienīgu kontrastu klātbūtni, emocionālu dziļumu un izsvērtu dramaturģisko arhitektoniku, vienlaikus Pētera baznīcas nepateicīgajā akustikā spējot nodrošināt pēc iespējas lielāku faktūras caurredzamību un skaidrību. Jācer, ka šīs īpašības saglabāsies arī turpmākajos Garīgās mūzikas festivāla koncertos, apliecinot Valsts Akadēmiskā kora un tā domubiedru spožās mākslinieciskās dotības.