Refleksijas par tēmu, ciktāl gleznas uztverei ir/nav obligātas mākslas vēstures zināšanas, raisīja nesenā Anitas Arbidānes izstāde ar daudzām "vecmeistariskām" alūzijām galerijā Daugava. Jaunākajā gleznotāja Kristapa Zariņa izstādē Četras gleznas, kas ir aplūkojama galerijā Māksla XO, šis jautājums kļūst vēl krietni aktuālāks. Arī pats mākslinieks anotācijā raksta: "Radītie citu autoru darbi un to attēlojums manās gleznās ir burti, no kā veidojas vārdi – teksts. Glezniecības tehnika palīdz iedzīvināt šo tekstu." Neviļus jādomā arī par to, ciktāl šo "burtu" plašo klāstu var un varēs apgūt arī jaunā paaudze, ņemot vērā vispārēju pārskatu sarūkošo popularitāti gan mākslas, gan citu jomu vēstures mācīšanā. Bēgot no mehāniskas faktu iekalšanas un iedziļinoties tikai atsevišķos tuvplānos, noteikti nebūtu jāpazaudē pagātnes fenomenu panorāma un savstarpējo saikņu kopaina.
Karnevāliskas kolāžas
Tik intensīvs mākslas vēstures citātu blīvums, ko var saistīt ar apropriācijas, kompilācijas, eklektikas u. tml. terminiem, šķiet pasen neredzēts, lai arī latviešu mākslā šī tradicionāli postmodernā pieeja nav sveša. Var atcerēties gan Miervalža Poļa sevis iegleznošanu slavenos Johannesa Vermēra, Rafaela un Karavadžo darbos, gan Frančeskas Kirkes manipulētās vecmeistaru gleznas, īpaši personālizstādē Muzejs (2002), ienesot mūsdienu detaļas tā paša Vermēra, Albrehta Dīrera un citu klasiķu ikoniskajos paraugos. Sava taisnība ir atziņā, ka postmodernisms nu jau iederas vienlīdz attālā plauktiņā kopā ar modernismu, taču aizraušanās ar (it kā) pagājušo vēl nav a priori kritizējams aspekts, citādi nāktos apšaubīt lielāko daļu ne tikai latviešu, bet arī daudzu citu "perifēro" tautu mākslas ārpus lielajiem ietekmju izplatīšanas centriem.
Atšķirībā no minētajiem latviešu mākslas piemēriem Kristaps Zariņš neveido vairāk vai mazāk transformētus, papildinātus "rimeikus" vecmeistariem tuvā stilistikā, bet iesaista klasiķus karnevāliskās lielizmēra kompozīcijās, kas balstītas kolāžas vai montāžas principos. Izpildījums absorbējis pa druskai no ekspresionisma eksaltētā triepiena, fovistiska plaknes košuma, kubistiskām deformācijām un popārtiska kičīguma. To visu kopā satur sirreāli aloģiska sapņa loģika, kurā sadzīvo pavedinoši akti, dievbijīgi mūki, zirgi, zebras, tīģeri, antīkas kolonnas, cipreses, rozes, jūra, kalni un citi reizēm savstarpēji saistāmi, reizēm nesaistāmi elementi.
Radniecīgi ekspresīva, brīžiem irdeni skicējoša maniere, būtiski atšķirīga no Kristapa Zariņa senākajiem, blīvi un piesātināti gleznotajiem darbiem, kas drīzāk tuvojās abstrahētai ģeometrizācijai, atklājās arī spilgti rotaļīgajā sadistisku sižetu kaleidoskopā izstādē Un atkal "ziedošu jaunavu pavēnī" (2017), kuras nosaukums aizgūts no Marsela Prusta romānu cikla Zudošo laiku meklējot otrās daļas.
Apropriāciju spektrs
Dažādu mīklainu aspektu netrūka Prusta iedvesmotajā izstādē, un tādi manāmi arī tagad. Citātu atpazīšanas mīklas papildina arī nosaukuma interesantā pretruna ar redzamo, jo četru gleznu vietā īstenībā eksponētas piecas. Ievadam kalpo anotācijā teiktais, ka gleznas Laipni lūgti! (2021) centrā skatītājus sveic tēli no El Greko un Fra Andželiko darbiem. Skarbi eksaltētajam spānim un agrās renesanses mūkam gleznotājam kompāniju sastāda lielākā portretiskā figūra kā savdabīgs apropriāciju "stafetes" paraugs. Tā ir kontroversiālā un arī plaģiātā apsūdzētā britu mākslinieka Glena Brauna gleznas Lielais masturbētājs (2006, nosaukumā, protams, atsauce uz Salvadoru Dalī) citāts, kas savukārt ir senākas gleznas spokaini zombijveidīgs pārfrāzējums. Ne pārāk pazīstamais portreta pirmavots meklējams spāņu baroka gleznotāja, vienkāršās tautas tipāžu tēlotāja Bartolomē Estebana Muriljo darbā Jaunais cīņas gaiļu treneris (1660, Huana Abeljo kolekcija, Madride). Dubultā apropriācija ir krietni pamainījusi formāli stilistiskās iezīmes, atstājot vien tēla pozu un atsevišķus atribūtus.
Citu avotu vidū minamas vēsi perfekto, iluzoro aktu producētāja, neoklasicista Žana Ogista Dominika Engra daiļavas – Lielā odaliska (1814, Luvra, Parīze) vai izteiksmīgā mugura no Turku pirts (1862, Luvra, Parīze) gleznās Laipni lūgti! un Betmens (2022). Ne mazāk atraktīvi izrādījušies absolūtās modernisma ikonas Pablo Pikaso darbu "varoņi". Piemēri ir glezna Divas sievietes skrien gar jūru (1922, Pikaso muzejs, Parīze) un bronzā veidotā kaziņa (1950, Modernās mākslas muzejs, Ņujorka) darbā Betmens vai kopš 1938. gada variētā gaiļa versija gleznā Laipni lūgti!.
Līdzās dažādiem Rietumeiropas meistariem fonu aizpildoša citāta godu izpelnījusies arī "itāliskā" latviešu modernista Niklāva Strunkes ģeometriskā pilsētainava Sorento (1924, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) ar metafiziskās glezniecības tumšo noslēpumu arkām. Citi lokāli akcenti sagaida gleznā Trīsstūra saule (2022) – ja daži tēli šķiet sastapti kaut kur netālu, tie nav maldi, jo Kristaps Zariņš darbā iekļāvis gan dubultotu pašportretu, gan arī sava kolēģa gleznotāja Kristiana Brektes atveidu.
Neprāta apcere
Mazāks Pikaso citātiņš no, šķiet, populārākās un pat padomju ideoloģijas akceptētās pretkara gleznas Gernika (1937, Karalienes Sofijas Mākslas centrs, Madride) – spuldze acs, kam jāizgaismo zem tās notiekošās šausmas, – iemājojis Kristapa Zariņa gleznā Rezultāts (2022). Tās tēlu veiotais "teksts" izskatās vistiešāk nolasāms un vedina kara apceres virzienā. Darbā apvienots spāņu vecmeistara Djego Velakesa kareivīgais Princis Baltazars Karloss zirga mugurā (1634–1635, Prado, Madride) ar tiešiem citātiem no flāmu renesanses gleznotāja Pītera Brēgela Vecākā dramatiskajiem darbiem Ubagi (Kropļi; 1568, Luvra, Parīze) un Aklie ved aklos (1568, Nacionālais muzejs, Neapole). Pēdējais piemērs, kura sižets aizgūts no Bībeles līdzības, bieži interpretēts kā cilvēciskās muļķības un neprāta apspēle ar sekojošās katastrofas vizualizāciju, kam netrūkst brīdinoši aktuālas pieskaņas. Izstāde noteikti var rosināt ziņkārīgākos izvilkt no plaukta kādu mākslas vēstures sējumu vai arī parakties interneta resursos, lai saprastu, kas tad ir kaut kur redzētu veidolu pirmavots. Tas noteikti nav maz, ja arī konkrētāka vēstījuma nolasīšana izrādās sarežģīts un ne īpaši saprotams uzdevums. Improvizācijas momentu akcentē autora sacītais intervijā Latvijas Radio: Kultūras rondo sarunā viņš raksturo izstādi kā "figurālu džezu ar priekšplānu, vidusplānu un tālāko plānu". Var šķist, ka glezna kā "džezs" ne visai labi saskan vai pat nonāk pretrunā ar iepriekšminēto tēzi par gleznu kā "tekstu". Tomēr drīzāk iespējams, ka "teksts" nav obligāti jāuztver kā tradicionāli secīgs notikumu izklāsts vai vēstījums, drīzāk analogs modernis - ma literatūras piedāvātajām spēlēm ar fragmentāciju, nejaušībām un brīviem apziņas plūsmas klejojumiem.
KRISTAPS ZARIŅŠ
Izstāde Četras gleznas
Galerijā Māksla XO līdz 4.II