Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Ievārījums un siļķe. Izrādes Sudraba slidas recenzija

Sudraba slidas ir kā ar ūdeni atšķaidīts saldējuma kokteilis – pirmie malki salkani, bet jo tuvāk beigām, jo garšīgāk.Ierastā Ziemassvētku koncerta vietā iestudējot bērnu izrādi Sudraba slidas, Nacionālais teātris ir šāvis uz diviem zaķiem - radījis jaunu repertuārvienību bērniem un patīkami izcēlies nebeidzamo Ziemassvētku koncertu ikgadējā virtenē.

Katras mātes sapnis

Tiesa, ar fināla kopdziesmu Klusa nakts izrāde tiek pievilkta Ziemassvētku tematikai, kaut amerikāņu rakstnieces Mērijas Meipsas-Dodžas romāns (Latvijā vien izdots trīs reizes!) ir plašāks vēstījums, tāda pati atzīšanās mīlestībā Holandei kā Selmas Lāgerlēvas Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums - Zviedrijai. Ar to starpību, ka 1865. gadā, romānu rakstot, Mērija Elizabete Meipsa-Dodža nebija Holandē bijusi! Varbūt tāpēc viņas stāsts par Brūkas zēniem un meitenēm šķiet pasakainu tēlojumu, nevis reālu stāstu virknējums, un tas iedvesmojis arī Sudraba slidu scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni izrādi veidot kā skaistu bilžu stāstu. Romāns, kura pilnais nosaukums ir Hanss Brinkers jeb Sudraba slidas. Stāsts par dzīvi Holandē ir tobrīd modē esošais - īpaši Anglijā un Amerikā - «audzinošais» jeb pamācošais romāns, kurā caur dažādām dēkām galvenajiem varoņiem jānonāk pie atzīstamām morālām vērtībām. Atšķirībā, piemēram, no Melvila Mobija Dika un kaut vai Tvena Toma Sojera un Haklberija Fina Sudraba slidās varoņi jau ir apveltīti ar tik atzīstamām garīgām kvalitātēm, kādas vien tikumīga un apņēmīga divu dēlu māte - kāda Mērija Meipsa-Dodža neapšaubāmi bija - varēja iedomāties. Galvenais tēls Hanss Brinkers ir pašaizliedzīgs, godīgs, ar mēru lepns savā nabadzībā, ļoti laipns, ar labām manierēm, uzcītīgs skolnieks, čakls palīgs savai mātei utt. - visas viņa labās īpašības nav iespējams uzskaitīt, nepārsniedzot raksta apjomu. Arī Pīters van Holps, lai gan no ļoti bagātas ģimenes, ir ārkārtīgi simpātisks un draudzīgs jauneklis. Un lielumliela daļa meiteņu - ne vien izskatīgas, bet arī mīļas un krietnas, turklāt bez jebkādiem šķiru aizspriedumiem.

Saausti kopā

Mazāk pozitīvi vai negatīvi personāži - abu dzimumu blēņdari, huligāni, augstprāši un snobi - romānā ir tikai epizodiski tēli, kas izrādē sintezēti vienīgajā «ļaundarī» - Jura Jopes lecīgajā Karlā, taču, tā kā izrādes «bonuss» ir absolūti labdabīgā intonācija, arī viņš šķiet itin mīlīgs. Savas septiņgadīgās meitas pierakstos par izrādi izlasīju: «Bet pēc tam Karls bija labs. Kāpēc?» Otrajā cēlienā Karlam pēkšņi nav iebildumu pret «lupatlašu», kā viņš dēvē Hansu un tā māsu Grēteli, piedalīšanos slidošanas sacīkstēs, bet vienīgā negantnieka pārtapšana E. Freibergam nav likusies uzmanības vērta, jo izrādes centrā ir teju misterioza ģimenes kā galvenās vērtības izcelšana. Betlēmes silītei līdzīgajā namiņā mīt aizkustinoši mīlošie, pārbaudījumu jo ciešāk saaustie Brinkeri: galvas traumas dēļ jau 10 gadu sajēgu zaudējušais ģimenes tēvs - Ivara Pugas Rafs - ar uzticīgo, joprojām omulīgo sievu - Ilzes Rūdolfas drusku bērnišķo Meitji - un abiem bērniem. Aināra Ančevska Hanss Brinkers ir tieši tāds, kādu to apraksta Sudraba slidu autore, - jauks un krietns, un var apbrīnot aktieri, kas tik bālasinīgā varonī tomēr pauž sarežģītākas emocijas - pusaugu zēna piespiedu pieaugšanu nabadzības rūpēs, lepnumu, atjauktu ar pazemību. Arī jaunā aktrise Sanita Pušpure Grēteles Brinkeres lomā sevi pierāda ne sliktāk kā izrādē Arī gudrinieks pārskatās, neiekrītot bērnišķības lamatās.

Graciozi un skaisti

Asprātīgs ir autores tēls Marijas Bērziņas lietišķajā (paldies viņai par to), nejūtelīgajā atveidā. Ņieburā un aubē tērptā būtne nav vajadzīga vis tādēļ, lai sasietu kopā dramatizējot satrūkušos sižeta pavedienus, bet lai parādītu autores un laikam arī režisora attieksmi. Un šī attieksme uzpērk - autore mīl, pārdzīvo, smejas, raud kopā ar saviem varoņiem. Visjaukāk tas izpaužas lielajā sacensību ainā, kurā M. Bērziņa uzņemas sporta komentētājas lomu, izdzīvojot sacīkstes no sākuma līdz beigām, līdz Grēteles lielajai uzvarai. Tomēr izrādes lielākais «iztrūkums» ir varoņu shematisms vai pat personības iezīmju trūkums. Lai kā, piemēram, Egils Melbārdis doktora Bukmana lomā censtos iemest kādu «aiz skarbas čaulas mīt silta sirds» dzirksti, nekas vairāk par krauklim līdzīgu melnā tērptu sausiņu nav iznācis. I. Pugas Brinkeru tēva galvenais uzdevums ir sēdēt ar aptumšotu prātu vai vaidēt augšāmceļoties - pat pārsteigums, ieraugot savus bērnus pēc 10 gadiem jau izaugušus, viņam nav atvēlēts. Zēnu kompānijā gandrīz katram ir piešķirts vismaz kāds individuāls vaibsts - Kristiana Kareļina Voosts ir neveikls un lempīgs, Toma Liepājnieka brits Bens - tik tiešām «britisks» un zinātkārs, Kaspara Dumbura Pīters - prātīgs un krietns, bet Jura Jopes Karls - iekarsīgs un kašķīgs, taču meiteņu pūlītī var izšķirt tikai trīs - Sanitas Pušpures kustīgi vitālo, viegli ievainojamo un aizkustināmo Grēteli, Antas Aizupes mātišķo, gādīgo Hildu un Zanes Dombrovskas gleznam ziedam līdzīgo, priecīgo un maigo Anniju. Pārējo uzdevums ir, glīti satērptām, graciozi slidot.

Bilžu grāmata

Starp citu, kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei šī nav pirmā darīšana ar Sudraba slidām - pirms 11 gadiem šī darba pirmiestudējumā teātrī Skatuve viņa satērpa jaunos aktierus biezos svīteros un ziemas cepurēs. Šodien jaunie aktieri, īpaši aktrises, izskatās pēc košām lellītēm krāsainos, pufīgos tērpos, ar viegli stilizētu laikmeta un Holandes piesitienu galvassegās un svārku piegriezumā. Iestudējums ir jauku ģimenes ainu krellītes mīlīgi sentimentālā garā, ko vērienīgāku dara Pītera Brēgela un citu holandiešu vecmeistaru ainavu nomaiņa skatuves dibenplānā. Arī aina no zēnu kompānijas ceļojuma - Hārlemas katedrālē ar varenajām ērģeļu skaņām - un možās, ātrās slidošanas sacensības to atsvaidzina, īpaši tāpēc, ka aktieri tiešām bez jebkāda viltus slido un horeogrāfa Alberta Kivlenieka iestudētās figūras uz mākslīgā ledus izskatās labi, ko diemžēl nevar teikt par Raimonda Paula dziesmām ar Jāņa Elsberga vārdiem, kas šoreiz ir gan muzikāli, gan poētiski paplānas. Tāpēc žēl, ka, dramatizējot apjomīgo romānu, atmestas gan vēsturiskās atkāpes, kas it labi nostrādātu Holandes un Latvijas pagātnes paralēļu dēļ, gan sociālo barjeru pārvarēšanas ainas, gan detektīvam līdzīgās sižeta līnijas. Tomēr pēcgarša ir jauka - kā pēc pankūkām ar ievārījumu. Tikai drusku prasās pēc holandiešu siļķes.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja