Apskaužami regulāri eksponētie gleznotājas Daces Lielās darbi jau daudzus gadus formāli pieder ainavas žanram, lai gan pati autore apgalvojusi, ka "neesot ainaviste, bet gleznojot dabu" (Līga Rušeniece, Gleznotāja Dace Lielā: Manos darbos nav cilvēku veidotas ainavas, NRA.lv, 06.06.2019.). Tālāk arī precizēts, ka runa ir par "tradicionālu" un "stereotipisku" ainavu; lai gan šie stereotipi nav konkretizēti, var nojaust to saistību ar ekspresīvi "uzlabota", gleznieciska reālisma noturīgo tradīciju. Arī jaunākās Daces Lielās ekspozīcijas Gleznas anotācijā pausto, ka "izstāde ir par dabas procesiem, kur galvenā uzmanība veltīta gleznotās ainas noskaņai" (Diāna Barčevska), var droši attiecināt uz ilgāku laikposmu Daces Lielās mākslā.
Sākusi ar izsmalcināti tonālu, teju monohromu un akadēmiski ietonētu figurālo glezniecību 80. gados, kas vēlāk turpinājās ar postmoderniem citātiem un retro stila romantikas apspēli, nu gleznotāja arvien konsekventāk pievērsusies lakoniskiem dabas motīviem. Izstādē Jūra (2016) bija skatāmi tikai divdaļīgi darbi, kas sastāv no dažādi izgaismotu debesu un ūdens klajuma mijiedarbes. Savukārt izstādē Gleznas (2019) valdīja virmojošu ūdeņu tuvplāni ar gaisīgi ekspresīviem, uzšļakstītiem krasta brikšņu "ornamentiem". Šī izstāde izpelnījās 2021. gada Purvīša balvas nomināciju, vedinot ekspertus saistīt ekoloģijas globālās problēmas ar "dabas īpašo mirkļu" personisko atklāsmi, "kas skatītājam nolasās jau zemapziņas līmenī, līdzpārdzīvojumā burtiski ievelkot" (Laima Slava).
Vairāk plašuma
Salīdzinot ar 2019. gada skati, jaunākā izstāde, kas ir aplūkojama galerijā Daugava, ir tuvāka Jūras minimālismam ar faktu, ka kompozīcijas lielākoties veido horizontāls joslveida dalījums: debesis, ūdens, priekšplāna zeme vai arī debesis, tālākā plāna zeme ar koku puduriem, priekšplāna ūdens, u. tml. Izņemot dažus zāles stiebrus pludmales smiltīs vai ūdensrožu lapas ezerā, gleznās nav teju nekā priekšmetiski konkrēta, tikai zināmās stihijas – zeme, gaiss un ūdens. Noteiktu intrigu sagādā izstādes "publicitātes sejas" trūkums ekspozīcijā, proti, nav apskatāms rūsganajos toņos ieturētais Rudens (2023) ar eleganti uztriepto niedru biezokni. Toties ir vairākas jūras (Pludmale I–II; Jūrmala) un arī ezeri (Ezers I–III), kas datēti ar šo gadu, savukārt Pavasara ūdens (2021), kas pārstāv nedaudz agrāku laiku, vienīgais iztiek bez debesu zonas, ko aizstāj trauslu bērziņu audze. Pietuvinājumā ir iespējams saskatīt teju mehānisku punktējumu un svītrinājumu tehniku, kas, vērotājam atkāpjoties, rada mimētisku ilūziju, bet agrāk praktizētie šļakstījumu un pilinājumu efekti ir mazāk izteikti.
Iepriekšminētā noskaņas dominante liek arī atcerēties "noskaņu ainavu" (Stimmungslandschaft) kā zināmu mākslas vēstures fenomenu XIX un XX gadsimta mijā, kad romantisma, impresionisma un simbolisma pieredze sintezējās emocionālu stāvokļu uzsvērumā, mazinot naturālistisku detalizāciju. Vai ir vērojami kādi šīs tradīcijas turpinājuma elementi? Daces Lielās pludmaļu priekšplāna motīvus attāli var salīdzināt, piemēram, ar raksturīgā noskaņu ainavas praktizētāja vecmeistara Johana Valtera agrā perioda elēģiskajām jūras piekrastēm (Jūrmala (Rāma jūra), ap 1900, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, u. c.). Tomēr Daces Lielās piekrastes ir kompozicionāli stabilākas un horizontālākas, tajās izpaliek daudzveidīgāki ritmu un triepienu raksti. Noskaņas uzsvērums nav noliedzams, bet šīs ainas noteikti attālinās no tiešiem vērojuma iespaidiem, kas bija svarīgāki citiem latviešu ainavistiem, kā Vilhelmam Purvītim vai Konrādam Ubānam, kuru darbos var meklēt kādas atsevišķas paralēles. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas (1975–1981) Dace Lielā mācījusies arī Purvīša skolnieka, ražīgā un populārā marīnista Eduarda Kalniņa, meistardarbnīcā (1984–1987).
Absolūtā daba
Drīzāk gribas piesaukt klasicisma tradīcijās balstītu sintezētu ainavu, ko apliecina fokuss uz panorāmiskām tālēm. Neparasta ir arī autores radošā metode: strādāt no galvas jeb pēc atmiņas, neizmantojot ne skiču, ne fotogrāfiju palīgmateriālus. Tāpēc vēl pārsteidzošāks var šķist hiperreālistiski iluzorais klātbūtnes efekts, kas maksimāli maskē jebkāda gleznieciski ekspresīva žesta īpatsvaru. Akcents varētu būt uz dabu, "kāda tā ir", – ne tikai bez attēlotas cilvēka klātbūtnes, bet arī bez mākslinieciski subjektīvā skatījuma prizmas. Šajā ziņā ir manāma sasaukšanās arī ar citu latviešu glezniecības tendenci, ko vislabāk atklāj Bruno Vasiļevska bezkaislīgais objektīvisms "absolūtās realitātes" meklējumos – lielākoties klusās dabas žanrā.
Protams, arguments par neizbēgamu subjektivitātes klātbūtni ir grūti apgāžams, tomēr tās atcēlums kā ideāls virsmērķis var saglabāt savu lomu, ievelkot līdzpārdzīvojumā arī ar klišejiska individuāla rokraksta pašsaprotamības atcēlumu.
Dace Lielā
Izstāde Gleznas
Galerijā Daugava līdz 5.VIII