Agri vai vēlu tam bija jānotiek – ja Rīgas Krievu teātris saucas režisora un pedagoga Mihaila Čehova vārdā, ir tikai normāli, ka tas izrādes veidā pastāsta par Čehova personību un – ideālā gadījumā – tādējādi pamato, kāpēc šī cilvēka vārds piešķirts konkrētajam teātrim. Tas gan izdevies tikai daļēji: radīts centīgs, bet ne līdz galam veiksmīgs iestudējums ar cerīgu nosaukumu Maģijas atslēgas.
Protams, ir dīvaini, ka par februārī pirmo reizi parādīto iestudējumu recenzija ir tikai jūlijā, taču visu laiku kaut kas bija aizstājies priekšā, bija aktuālāks. Kā, jūs teiksiet, – nepārprotami programmatisks darbs nav gana aktuāls? Uzdrošinos apgalvot, ka tādā variantā, kā to parāda režisore Marina Brusņikina un dramaturgs Maksims Durņenkovs, Mihaila Čehova personība nekļūst par pietiekamu magnētu, lai izliktos nemanām izrādes trūkumus.
Stāsts par neiespējamo
Nevaru erudīcijā sacensties ar teātra zinātnieci Gunu Zeltiņu, kura portālā Kroders.lv (21.06.2018.) analizējusi Maksima Durņenkova lugas avotu atbilstību vēsturiskajiem faktiem un atradusi ne mazums "noslīdējumu", kā arī iespējamos dramaturga iedvesmas avotus. Luga ir balstīta faktos, taču to atlase neizbēgami ir subjektīva, tam pievienojas vēl arī režisores redzējums. Par vadmotīvu kļūst atziņa, ka nav iespējams restaurēt, kāds bijis Čehovs, tāpēc viņu nespēlē viens aktieris, bet vairāki šajā lomā mainās. Taču vienlaikus iestudējuma veidotāji pazaudē arī virsrakstā pieteiktās maģijas atslēgas – noskatoties izrādi, nevar pateikt, kāda tad bijusi īpašā Čehova darba metode, ar kuru viņš kļuvis slavens, un kā tā izpaudusies viņa paša darbībā.
Pirmajā cēlienā daudz veltīts paša Čehova tapšanai par aktieri un Staņislavska personībai, kā arī aktieru veiktajiem vingrinājumiem. Izrādē spēlējošie Rīgas Krievu teātra aktieri, kas ir dažāda vecuma un dažādu skolu pārstāvji, jo mācījušies Novosibirskā, Sanktpēterburgā, Petrozavodskā, Maskavā un Rīgā, nonāk tādā kā studentu izrādes situācijā, kurā etīžu veidā tiek improvizēts par dažādām tēmām, kas saistās ar Mihailu Čehovu. Šīs ir atšķirīgas kvalitātes ainas un veido nevienmērīgu kopumu. Ir poētiski atradumi, piemēram, Maksima Busela cilindrs, no kura kūp dūmi, uzbur vilciena pienākšanas epizodi. Taču ir arī ainas, kad aiz neveiklības jāsāk pētīt zāles grīdu, piemēram, no epizodes, kurā Čehovs spēlē kopā ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem, var saprast tikai to, ka tas ir bijis šausmīgi, pārspīlēti un netalantīgi, turklāt vēl absurdi, jo vienlaikus divās valodās. Tomēr laikabiedru atmiņās un recenzijās Nacionālā teātra izrādes ar Čehova piedalīšanos taču ir slavētas. Konkrētās ainas izpildījumu vēl jo neveiklāku dara tas, ka ne visi Krievu teātra aktieri šajā ainā spēlē labā latviešu valodā.
Vēl mazāk laika un telpas izrādē aizņem stāsts par Čehova darbošanos Krievu teātrī. Tādējādi atbilde uz to, kāpēc teātrim ir tieši Čehova vārds, pazūd kaut kur starp ainām. Nav uztverams, kāds tad ir tas būtiskais pienesums, ar ko Mihails Čehovs sevi ir ierakstījis Latvijas teātra vēsturē.
Izrādes sižeta lokos izvērsta Čehova biogrāfija līdz aizbraukšanai uz ASV, tur pavadītie gadi ir tikai ieskicēti. Toties ir atainota atmosfēra, kādā viņš aizbrauc, – pakāpeniski kļuvis nevēlams Ulmaņa valdībai un tās kultivētajai ideoloģijai, intrigu ieskauts. Šķiet, ka tāds neglaimojošs skatījums ir pamatots un trāpa arī Lietuvai, ne tikai Latvijai vien. Nedaudz tiek kultivēts Čehova cietēja tēls – pirms ierašanās Latvijā talantīgajam māksliniekam ne pārāk labi klājies arī citās valstīs, kurās viņš meklēja darbu.
Pietrūkst attieksmes
Būtu muļķīgi un nepamatoti prasīt no izrādes veidotājiem patētiku un sajūsmu par Čehova dzīvi un darbu, īpaši, ja šī dzīve ir dramatisku notikumu un pretrunu pilna. Taču no godprātīgajiem aktierdarbiem gan nekādi nenolasās, ka galvenais varonis aktieriem liktos īpašas intereses vērts. Izrādi skatījos, kad tā repertuārā bija bijusi jau vairākus mēnešus, zāle ne tuvu nebija pilna, un šķita, ka aktieri centīgi atstrādā to, ko no viņiem prasa, nevis rada. Tāda ikdienības pieskaņa. Taču, ņemot vērā, ka izrāde balstās etīdēs, bez jauneklīga azarta to grūti skatīties, jo rodas sajūta, ka mākslinieki tērē laiku, kaut varētu spēlēt nozīmīgākas lomas. Respektīvi, no aktieru snieguma nav iespējams secināt, ka viņiem šis iestudējums pašiem ir mīļš un nozīmīgs, – un var gadīties, ka nav arī.
Vistuvāk Čehova būtībai tiek Aleksandrs Maļikovs viņam atvēlētajās epizodēs, lai arī jāatzīst, ka Aleksejs Korgins kopumā pārvar sev raksturīgo formas taisīšanas indevi un arī strādā satura, nevis tikai "vaibstu un vaikstu" līmenī. Jevgeņijam Korņevam jāiemiesojas Staņislavska tēlā. Doto skatuves uzdevumu robežās piespēlē Olga Ņikuļina, Jana Herbsta, Maksims Busels un Ivans Kločko. Tomēr trupas sniegums kopumā šķiet viduvējs, jo, kā jau minēju, aktieriem dotie uzdevumi neprasa no viņiem jaunus izaicinājumus, salīdzinot ar iepriekšējiem darbiem.
Scenogrāfa Nikolaja Simonova veidotā telpa kopumā atbilst tādam spēles laukumam, kurā darbība nemitīgi mainās, vienīgi dekorācijas tehniskais izpildījums varētu būt kvalitatīvāks. Jūlijas Vetrovas kostīmi pamatā ir melnbaltā gammā. Nenoliedzamas izrādes kvalitātes ir Artura Maskata mūzika un Olgas Žitluhinas horeogrāfija (gan komponists, gan horeogrāfe par Maģijas atslēgām ir izvirzīti Spēlmaņu nakts balvai). Režisore Marina Brusņikina ir centusies kāpināt dinamiku, darbību ievirzot arī zālē, izmantojusi rekvizītus un dekorāciju elementus, lai kopainu padarītu vizuāli daudzveidīgāku. Labā griba nudien nav noliedzama. Tomēr jautājums paliek neatbildēts – kas bija Mihails Čehovs? Un kur slēpjas viņa maģijas atslēgas?
Maģijas atslēgas
Rīgas Krievu teātrī 20.X plkst. 19