Izrādes Saules pelni recenzija. Ainava bez aligatora

Par "Romeo un Džuljetu", arī Valmierā. Ievas Rodiņas aprakstītā Skaidrītes Putniņas labestīgā aukle Līvijas Dūmiņas skatījumā interesanti "sasaucas" ar pieminētajām labestīguma pazīmēm (Abus kaut uz brīdi neitralizēt spēj Skaidrītes Putniņas Aukle, izmantojot iedarbīgu zemjostas paņēmienu, ko te pieklājības pēc nekonkretizēšu.) Vispār jau I.Rodiņas pieminētais labestīgums liek domāt ne tikai par režisora, bet arī par I.Rodiņas recenzentes kvalitātēm. Vai cilvēks sajēdz, ko recenzē. N.Akots labi par to pasaka, ka saskatīt jau iespejams jebko un izzīst no pirksta var jebko: Nav vērts tērēt laiku un papīru, jo sadzīt vienas lugas varoņus bārā ar stroķiem rokās un likt viņiem noskaidrot savstarpējās attiecības vēl nenozīmē iestudēt Šekspīru. Mārtiņa Eihes ieceri atrast savai mērķauditorijai piemērotu komunikācijas kodu var saprast, pat uzskatīt par mūsdienīgu teātra izpausmi, kuru šodienas publika ar attiecīgu brieduma pakāpi arī dāsni novērtēs, un tomēr beigās piebildīšu: Dieva dēļ, pēc tās noskatīšanās nerakstiet skolā sacerējumus par Šekspīra lugu “Romeo un Džuljeta".

Pārāk ilgi recenzente šo to šā tā darījusi, nu nejaudā attikties. Rokdarbi savu padarījuši. Šo to, šā tā, šitentā, pusmužā, kas vakarā?

kad recenzentei jātveras pie skatītāju komentāriem, un pie secinājuma, ka latviešu skatītājs ļoti mīl biogrāfiskus stāstus par māksliniekiem un, ka starp citu, īstā Sāra Bernāra nomira vienīgā dēla Morisa rokās.