Es gan teiktu, ka diriģentam un Normana lomas atveidotājam Andrim Veismanim, kurš negaidīti izvēršas par operas galveno personu. "Vai tas ir Mocarts?" – dzirdu kāda bērna jautājumu, ieraugot Veismaņa izspūrušo frizūru. Kas mocartisks vīd Britena filigrānajos vokālajos ansambļos, kam pagaidām pietrūkst perfekta balansa, kameroperas muzikālā valoda ir izteikti vienkārša, vienlaikus jauki izceļot pavadošā ansambļa instrumentu tembrus. Bērnu kora priekšnesums – "latviski" perfekts, par mazajiem solistiem to vēl pāragri teikt. Sems (tovakar Toms Karpovs) vēl uz skatuves nejūtas kā zivs ūdenī, šādas tādas kļūdiņas prasīgā publika uzreiz pamana un viļas, ka iesprūšana skurstenī nenotiek ar holivudisku vērienu. Toties pieaugušie – K. Zadovska, I. Šļubovska, O. Jakovļeva, A. Siliņš, A. Lapiņš – dullojas cik jaudas savos "multeņu" kostīmos. Kam mūzika par grūtu, ir daudz cita, ko vērot, – putnu silueti, milzu ziedi, jaunās balerīnas un pogas, pogas… Tikpat "hokejiskas" kaislības, kā iestudējot publikas kora partijas 1. cēlienā, uzvilnī arī noslēgumā. Apmeklējot šādu pirmo operizrādi, bērni noteikti būs gatavi te atgriezties.
Armands Znotiņš ****
Vērtējot Britena darba Spēlēsim operu Mazais skursteņslauķis! uzvedumu pēc tādiem kritērijiem kā iestudējuma vizuālās kvalitātes, emocionālais vēstījums, sižetiskās darbības spriegums un atbilstība bērnu auditorijai, tas saucams par visnotaļ izdevušos. Sevišķi lieli nopelni te ir pieaicinātajam režisoram, scenogrāfam un kostīmu māksliniekam Rocc, kura radītais skatuviskais veidols saista ar vienkāršām un izteiksmīgām dekorācijām un tērpiem un skaidri uztveramu, no trim spilgtām krāsām – melnas, baltas un sarkanas – veidotu kolorītu, īsti piemērots atradums izrādījušās arī stilizētās pieaugušo tēlotāju kustības. Līdzās bērnu dziedājumam un tēlojumam kā veiksmīgs raksturojams arī Kristīnes Zadovskas, Ingas Šļubovskas un Olgas Jakovļevas priekšnesums, savukārt Armanda Siliņa un Viestura Jansona atainotie personāži pārsvarā pilda pantomīmiskas funkcijas. Turpretī, pievēršoties izrādes muzikālajiem parametriem, jāteic, ka Andra Veismaņa vadītā operas orķestra uzstāšanās varētu būt spilgtāka – patlaban tā uzrunāja galvenokārt atsevišķās epizodēs, visvairāk pārliecinot ar orķestrī iekļautajiem pianistiem un pirmo vijolnieku. Rīgas Doma zēnu kora un meiteņu kora dalība iestudējumam piešķīra skanīgus un tīrus vokālos akcentus, kam piemita tembrāls valdzinājums un intonatīva precizitāte.
Inese Lūsiņa ***
Brīnišķīgi, ka atkal tapusi izrāde bērniem, turklāt tāda, kas ieinteresē par operu, parādot to kā aizraujošu un saprotamu pasauli. Te lieti noder Andra Veismaņa aktiera un pedagoga talants un lieliskā stāstnieka dikcija komponista Normana lomā. Tomēr izrādes kopiespaids atgādina pašdarbību, izņemot, protams, bērnu – Mazā Sema atveidotāja Jēkaba Kalniņa un pārējo Rīgas Doma kora skolas audzēkņu – dziedāšanu un operas solistu (A. Siliņa, K. Zadovskas, I. Šļubovskas, E. Zālītes, V. Jansona) skatuvisko vispusību. Mazliet piepūloties, mēs arī tā varētu, jo nav pat jālien skurstenī, tikai jāaiziet aiz caurumainai siera šķēlei līdzīgas sienas. Interesanti, kā to visu vērtētu tie, kuri labi atceras 1981. gada iestudējumu, kas ritējis bagātīgās dekorācijās? (Diemžēl es tolaik studentes vecumā nejutos šī vēsturiskā iestudējuma mērķauditorija.) Režisora, scenogrāfa un tērpu mākslinieka Rocc skatuves minimālisma stiprā puse ir brīvā telpa fantāzijai, kuru rosina tipizētie pieaugušie personāži un kustīgie fona tēli – milzu puķes, gigantiskās (skursteņslauķa?) pogas un putni, par kuriem taču tiek dziedāts, "putnu korī" lieliski iesaistot arī publiku. Vājā puse ir fantāzijas maldināšana: koris baltajos plīvojošajos "palagu" kostīmos atgādina multeņu Kasperam līdzīgus spokus.