Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -2 °C
Sniega pārslas
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Izrādes Valoņas nakts recenzija. Sarkano kleitu kaudzē

Dona Žuana pusmūža krīzi Valmieras teātra izrādē Valoņas nakts režisors Rolands Atkočūns risina galvenokārt dekoratīvi, diezgan pavirši izturoties pret Ērika Emanuaela Šmita lugu

Dons Žuans ir tēls, kas kņudina iztēli gadsimtu garumā, tostarp viņa gaitām no dažādiem skatpunktiem mēdz pievērsties arī teātris. Valmieras teātrī nule iestudētā Ērika Emanuela Šmita luga Valoņas nakts nepavisam nav pirmā pievēršanās dona Žuana tēmai – lai pieminam tikai 2001. gadā rija Geikina sarakstīto un paša iestudēto lugu Dona Žuana savaldīšana. Šmita luga pasaulē tobrīd tika spēlēta jau desmit gadu, bet tagad, pēc krietna laiciņa, tā atradusi ceļu uz Valmieras teātri.

Lugas tekstu atradu krievu tulkojumā, bet arī no tā diezgan skaidri nolasāms, ka autors balstījis darbību dialogos, kuros centies parādīt savu asprātību un risināt jautājumu par īstām vērtībām, piemēram, mīlestību un Dievu. Lietuviešu režisors Rolands Atkočūns savu versiju balsta uz ko citu – vizualitāti un ekspresiju. Šī iemesla dēļ izrādes sakarā vērts apspriest pamatā divus aspektus – režisora ambīcijas un tehnisko izpildījumu.

 

Kāpēc vajag kliegt

Atšķirībā no lugas, kurā nomaļajā hercogienes de Vobrikūras īpašumā bijušās dona Žuana mīļākās ierodas pa vienai, Valmieras versijā viņas jau ir uz skatuves, kamēr skatītāji vēl tikai ieņem vietas. Lugas intriga ir samērā vienkārša – piecas sievietes mēģinās panākt, lai dons Žuans, kurš viņas savulaik pavedis un pametis, apprec hercogienes krustmeitu Andželiku de Šifrevilu. Darbības gaitā atklājas, ka dons Žuans neplāno šim nodomam pretoties, taču tādā formā, kādā nonāk šo sieviešu priekšā, viņš viņām vairs nav interesants. Kas īsti ar vīrieti ir noticis – lūk, galvenā intriga.

Šmits to vērpj, balstot tekstā, toties Atkočūnam gribas kairināt skatītāja maņas un jutekļus. Tāpēc no pāris sarkaniem akcentiem pirmajā cēlienā izrādes krāsu gamma atplaukst dažādās sarkanā nokrāsās (ne gluži piecdesmit) otrajā, kad visām dāmām un dažiem kungiem ir atšķirīgu audumu un toņu sarkani kostīmi, ko sarūpējusi Ilze Vītoliņa. Kādā brīdī varoņi sakrīt lielā, sarkanā kaudzē skatuves priekšā. Eksaltāciju izrādei piešķir režisora izraudzītā Ģiedra Puskuniģa mūzika, kuras pavadībā vairāk vai mazāk motivētos brīžos Ingas Raudingas izstrādāto kustību partitūru izdejo aktrises. Mārtiņa Vilkārša izveidotā drūmā telpa izskatās pēc pamestas kapelas, kuras vienā stūrī iespējams izsūdzēt grēkus. Nevainojami izsmalcināta un neuzbāzīga ir Oskara Pauliņa gaismu partitūra, kurā sarkanās krāsas nianses tiešām var burtiski izbaudīt.

Režisora vēlme radīt dinamiku mazliet atgādina Regnāra Vaivara režijas stilu, kurā ietilpst papildu šķēršļu veidošana, kas aktierus mobilizē lielam enerģijas patēriņam. Rolands Atkočūns arī grib radīt papildu ekspresiju, tāpēc brīdī, kad Klintas Lejas kalponīte Mariona pieraksta kundzes diktēto dona Žuana pavesto sieviešu statistiku pa valstīm, vienu skaitli viņa ar krītu uz skatuves grīdas uzraksta vienā stūrī, tad pārskrien uz otru utt. Otrā cēliena sākumā pāri skatuvei vairākas reizes bez atšifrējamas nepieciešamības skrien arī galvenais varonis.

Režisors izmanto arī paņēmienu, kad sakāpinātu emociju brīžos varones pat garus tekstus nevis izrunā, bet izkliedz. Tādējādi Māras Mennikas atveidotā mūķene Hortenzija de Otklēra atstāj nesavaldīgas būtnes iespaidu, un viņas runātais teksts par klosteri kā Dieva harēmu diemžēl skatītāja uztveri nesasniedz, jo tā no kliegšanas intensitātes drīz vien atslēdzas, un ne jau aktrise tur vainīga. Savukārt Ancei Kukulei kā Kasēna kundzei nemitīgi jādūdo, un nekas vairāk par skaistu, graciozu augumu un šo dūdojošo balsi atmiņā neaizķeras.

 

Ko jūs sakāt, manas dāmas

Valoņas nakts ir izrāde, kuras uzlabošanai vajadzētu steidzami izsaukt kādu principiālu un nešpetnu runas pedagogu, citādi šobrīd skatītājam aptuveni trešdaļa teksta paslīd garām. Nevar īsti saprast, vai režisors ļāvis visam tā notikt, jo pats nepārvalda latviešu valodu, vai arī viņam skaidra dikcija vienkārši nav bijusi prioritāte. Likās, ka no neskaidrās runāšanas kaites pēdējā laikā ticis vaļā Imants Strads, bet nekā – dona Žuana un Lauras Atelsones Andželikas dialogu pirmajā cēlienā abi aktieri salaiž grīstē – mēs dzirdam, ka viņi kaut ko ļoti enerģiski runā, bet ko?

Tāpat daļa dialogu mērķtiecīgi risināti tā, ka jārunā pāri skatuvei, jo aktieri atrodas maksimāli tālu. Tam vajadzētu darboties, ja visi runātu skaidri, bet tas nenotiek. Laura Atelsone kliedz, jo viņai teikts, kā tā vajag. Imantam Stradam blakus bauda klausīties Aigara Vilima dikciju ironiskā kalpa Sganarela lomā. Dāmām problēmas sākas brīdī, kad režisora uzdevums, šķiet, nav bijis satura pārraidīšana, bet runāšana konkrētā skaļumā un ritmā. Aktrisēm, kam šādu uzdevumu nav, piemēram, Ilzei Pukinskai, varbūt var pārmest kādu klusāk izrunātu frāzi, taču grāfienes de la Roš-Pikē tēls ir nesamocīts, pašironisks un atraisīts. Tāpat Skaidrītei Putniņai ir ļauts samērā organiski dzīvoties komiskajā lubu romānu rakstnieces de la Trenglas jaunkundzes lomā. Samocīta ir Elīnas Vānes hercogiene de Vobrikūra, kura ir veca un slima, ar daļēji traucētām kustībām, vāvuļo par mirstošo pāvu, ko autors iecerējis kā zudušās jaunības simbolu, taču līdz galam motivāciju visām savas varones darbībām aktrise neatrod.

Būtisks ir risinājums pagātnes ainu, kas izskaidrotu dona Žuana pārvērtības, izspēlēt kā kalpu pašdarbības ludziņu ar maksimālu atsvešinājumu. Taču arī te režisors radījis šķēršļus Uldim Sniķeram un Eduardam Johansonam, liekot būtiskas ainas spēlēt skatuves dziļumā. Enerģija līdz zāles aizmugurei nepavisam nenokļūst. Tādējādi nonivelējas dona Žuana drāma – skatītājs diezgan aptuveni saprot, drīzāk nojauš, kas īsti notiek starp dāmu siržu lauzēju un kavalieri de Šifrevilu un kāpēc šis starpgadījums tā maina dona Žuana attieksmi pret dzīvi un mīlestību. Taču citādu donu Žuanu nevienam nevajag. Pieprasījums ir pēc tā brutālā ciniķa, kāds viņš bijis, nevis domīgā, iekšēji apdzisušā prātotāja, kādu rāda Imants Strads. Šo viņa drāmu ar prātu var saprast, bet līdzjūtību tā neraisa.

Aktieris pirms pirmizrādes TV sižetā priecājās par sadarbību ar režisoru. Tātad nav nekādas iekšējas pretestības vai konfliktu, un dona Žuana tēls, iespējams, diezgan tuvu atbilst režisora koncepcijai. Taču šis varonis ir... garlaicīgs. Noņemot mačo valdzinājumu, vietā nācis smagnējs, klūpošs, apnikuma un apātijas mākts vīrietis. Turklāt tāda Andželika, kādu ne bez režisora ziņas sarkanos lēveros ietērpusi kostīmu māksliniece un rāda Laura Atelsone, nudien nevis iekvēlina, draudot kavalierim mesties staļļa puiša skāvienos, bet rada sajūtu, ka varone no tiem (varbūt pat vairāku puišu) ir nule izsprukusi un, kā teikts grieķu tautasdziesmā, "tā redz sev krūtis atsietas un lūpas izmutētas". Izņemot vizuālā tēla neprātīgo vulgaritāti, ko īsti pārvarēt neizdodas arī otrajā cēlienā ar "līgavas tērpu", par Andželiku neko daudz pateikt nevaram.

Tādējādi nākas konstatēt, ka izrāde ar gluži labu "nopietnās" jeb "gudrās komēdijas" potenciālu vienkārši ir palaista drusku pašplūsmā, nenoslīpējot visu, ko būtu iespējams noslīpēt. Labā ziņa ir tā, ka atsevišķos aspektos šīs problēmas ir novēršamas vai vismaz mīkstināmas.

 

Valoņas nakts

Valmieras teātrī 28.II, 8.III plkst. 18.30, 9.III plkst. 13, 29., 30.III plkst. 18.30, 31.III plkst. 13

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja