Gadskārtējais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts savas pastāvēšanas divpadsmitajā gadā ieguvis starptautisku vērienu. Pirmoreiz tajā līdzās mūsu vietējiem mūzikas spēkiem iesaistījās Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris (šoreiz jāatsakās lietot abreviatūru LNSO, jo tā ir tāda pati kā Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, kurš uzstājās koncerta noslēgumā). No šī brīža tā vairs nav vārīšanās savā sulā. To apliecina arī tas, ka koncertam sagatavoto latviešu mūzikas repertuāru lietuvieši sava galvenā diriģenta, savulaik arī mūsu Operas galvenā diriģenta Modesta Pitrena vadībā iepriekšējā vakarā cēla priekšā publikai Viļņā.
Vērtīgs saturs
Saistošs Jēkaba Jančevska jaundarbs, kas precīzā trāpījumā atspoguļo mūsu pretrunīgās dzīves sajūtas šodienas Latvijā. Sen nedzirdētu XX gadsimta latviešu mūzikas meistardarbu atskaņojumi. Iespēja pirmoreiz Rīgā noklausīties šā gada jubilāra Jura Karlsona orķestrāli daudzkrāsaino, spēka un smalkas krāsainības pilno Devīto Liepājas koncertu orķestrim Gliese 581. Izdevība baudīt mūsu spilgtā jaunā talanta, nu jau Briseles filharmonijas orķestra vadošā čellista Kristapa Berga solo melodiski skaistajā Jāņa Ivanova Čellkoncerta liriskajā otrajā daļā. Pārsteidzoša profesionālā izaugsme, kuru Ādolfa Skultes 5. simfonijas interpretācijā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšā demonstrēja tā nesenais klarnetists, bet tagad diriģents Guntis Kuzma drošā un ļoti ekspresīvā sarežģītās partitūras pārredzējumā. Tam visam klāt jau pieminētā izlaušanās starptautiskā vērienā. Nudien, nav slikta ieguvumu summa vienam vakaram! Turklāt, neraugoties uz iespaidīgo apjomu (septiņu autoru opusi triju orķestru izpildījumā trijās koncerta daļās), koncerts tomēr neievilkās līdz pusnaktij. Tas ritēja pārdomātā loģistikā, bez būtiskas skatuves pārkārtošanas atsevišķās koncerta daļās.
Lietuviešu pienesums
Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris, kuru agrāk mēdzām dēvēt tā ilggadējā līdera maestro Joza Domarka vārdā, kopš 2015. gada strādā Modesta Pitrena vadībā. Iespējams, tieši tāpēc, ka viņš vairākus gadus aizvadījis Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta un galvenā viesdiriģenta amatā, viņš varēja iejūtīgi pietuvoties latviešu klasiķu Alfrēda Kalniņa, Jāņa Ivanova un Jāņa Mediņa muzikālajai domāšanai, kā arī zināja, ka nav labākas atslēgas uz latviešu klausītāja sirdi par izjusti atskaņotu Emīla Dārziņa Melanholisko valsi. Tiesa, konkrētos darbus Modests Pitrens šeit agrāk nav atskaņojis. Vispārliecinošāk un niansētāk izdevās Alfrēda Kalniņa Baņutas ievads, kurā diriģents uzmanīgi izlobīja arī rūpīgi ieslēptās Pūt, vējiņi intonācijas. Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums Imanta izskanēja svaigi, nesekojot ierastajiem stereotipiem par pareizajiem tempiem, taču uz šādu interpretāciju māksliniekiem ir tiesības. Lēnajā, melodiski skaistajā daļā no Jāņa Ivanova Čellkoncerta diemžēl solista Kristapa Berga spēli brīžiem nomāca orķestra masa. Trūka sabalansētības, cīņa ar neapvaldīto pārspēku nebija vienlīdzīga.
Laika biedru trauksme
"Bet varbūt tas vienkārši ir skrējiens cauri tukšajām Latvijas ielām garām ātro kredītu, alko outletu un laimētavu izkārtnēm pilsētas galvenajās ielās," pats Jēkabs Jančevskis komentē sava simfoniskā jaundarba Turbidus tēlainību un jēgu. Uz to norāda arī skaņdarba latīniskais nosaukums ar visai plašajām tulkojuma iespējām: svaidīšanās turp un atpakaļ, troksnis, traucējums, pūlis, vētrains, nevaldāms, drūms, duļķains, nedzidrs utt. Urdošais impulss bijis retoriskais jautājums Latvijas simtgades kontekstā: vai būs nākamie simts?
Simfoniskajam orķestrim un tajā integrētajām klavierēm rakstītais Turbidus ir viens no jaunā komponista jautājošajiem, tiešajiem, dziļi un aktuāli izsāpētajiem, taču vienlaikus arī ironiski un groteski iekrāsotajiem opusiem līdzās traģikomiski agresīvajam Ziemassvētku iepirkšanās drudža attēlojumam orķestra darbā Trakās dienas un par zīmīgiem tautasdziesmu motīviem radītajai kora kompozīcijai Atsalums. Šī ir emocionāli saasināta komponista reakcija uz to, ko visi ikdienā redzam un sajūtam, lai kā to negribētos. Šī autoram ir arī debija, pirmā partitūra lielam simfoniskajam orķestrim.
Zīmīgi, ka arī šoreiz – tāpat kā Trakajās dienās – instrumentārijā un skaņdarba dramaturģijas "kontūrkartē" liela, īpaša nozīme ir klavierēm. Pirmatskaņojumā tās spēlēja Rihards Plešanovs, iekļaujoties Atvara Lakstīgalas diriģētā Liepājas simfoniskā orķestra skaniskajā ķermenī. Asi un stūraini ritmi, spraigi tempi un attīstība, skaļa un agresīva simfonisko skanējumu palete, nepārprotamās zīmes (piemēram, imitētās spēļu automātu skaņas), kā arī izteiktie kontrasti lieliski atbilst radošajai iecerei. Te asredzīgs vērojums un spilgti tēlojošs vēstījums sastopas ar protagonista (autora) personisko attieksmi, neslēptām bažām. Komponista intelektuālajam mūzikas stratēģa darbam ir pārliecinošs emocionālais piepildījums. Vai otrādi – raižpilnās sajūtas un pārdomas ir radušas atbilstošu, ļoti savāktu formu.
Orķestra tembru, izsmalcinātu krāsu un oriģinālu mūzikas ideju ģeneratora Jura Karlsona "kosmiskais", taču vienlaikus cilvēku zemes opuss Gliese 581 jeb Devītais Liepājas koncerts, kas aizraujoši krāšņā, kontrastiem bagātā simfoniskā partitūrā tuvojas vācu astronoma Vilhelma Glīsa atklātajai zemei līdzīgajai planētai, ir vērtīgs ieguvums ne tikai liepājniekiem, kas rosinājuši tā tapšanu. Te jaušams īsta meistara vēriens: no noslēpumainas, stīgu flažoletu uzburtas bezgalības līdz fizikāli objektīvai konsonanšu konstrukcijai (dabiskās skaņurindas sākumam pretējā virzienā), sirsnīgai diatoniskai melodijai un majestātiskam Riharda Vāgnera Parsifāla ticības vadmotīvam skaņdarba vainagojumā. Sekojot nepieciešamībai "meklēt, kļūdīties, atrast un ilgoties", izveidota ekspresīva, nemitīgi mainīga simfoniskā telpa un pasaule, kas cauri konstrukcijām un troksnim mērķtiecīgi apliecina cilvēcisko.
Diriģents pārsteidz
Visa vakara noslēgumā mājinieki – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma – jau ar pirmajām taktīm ievilka ārkārtīgi krāšņajā, žanriski, tembrāli, tēlaini, asociatīvi, instrumentāli, enerģētiski un dramaturģiski bagātajā mūsu XX gadsimta klasiķa dolfa Skultes 5. simfonijas lasījumā. Jāpiekrīt komponistam un ilggadējam LNSO mūziķim Alvilam Altmanim, ka "šajā simfonijā Skulte izglābj visu pasauli". Šo ļoti versmaino, īsti simfonisko cīņas drāmu grodi un vienlaikus dedzīgi risināja pieredzējušais klarnetists, taču pēc būtības vēl jaunais diriģents Guntis Kuzma. Simfonijas partitūra ir sarežģīta, krāšņa lielformāta glezniecība, kurā piedalās pat elektriskā ģitāra (Matīss Čudars) un saksofons (Arvīds Kazlausks). Tas ir ļoti ciets rieksts diriģentam. Ir pieejami arī izcili interpretācijas paraugi, piemēram, mūzikas nama Skani izdotais CD sērijā Latvijas komponisti ar Skultes 5. un 9. simfoniju LNSO un diriģenta Aleksandra Viļumaņa izpildījumā. Guntis Kuzma apliecināja ne tikai drosmi, bet arī varēšanu, kas lika uz viņu raudzīties jau pavisam citām acīm. Pat iepriekš zinot par diriģenta muzikalitāti, erudīciju un nopietno, neatlaidīgo darbu, dzirdētais pārsteidza.
Ei,
Rīders
trepka