Vislielākais prieks un visspilgtākie iespaidi mēdz atnākt tad, kad to vismazāk gaidi. Nu, piemēram, nekad iepriekš nebija nācies dzīvā izpildījumā dzirdēt, kā spēlē holandiešu vijolniece Simone Lamsmā, kura kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) 11. janvārī Lielajā ģildē saviļņoja ar neaizmirstamu, satriecoši kaislīgu un neparasti apgarotu un izsmalcinātu Johannesa Brāmsa Vijoļkoncerta atskaņojumu. Populāro skaņdarbu viņa atklāja gluži jaunā gaismā, ļaujot to klausīties ar negaidītu pirmatklāsmes sajūtu. Citādi pēkšņi izjutām arī romantismu kā tādu.
Citā gaismā
Atzīšos, ka uz LNSO pirmo simfonisko koncertu jaunajā gadā, kur tas muzicēja ar diriģentu Ģinatru Rinkeviču un vijolnieci Simoni Lamsmā, aizgāju bez jel mazākā nodoma rakstīt recenziju. Bez īpašām gaidām vienkārši vēlējos savām ausīm dzirdēt jau gana slavenu un pasaulē plaši pieprasītu, taču pie mums vēl neiepazītu solisti. Vienkārši pieņemt zināšanai. Pat nenojautu, ka dzirdētais pārspēs vislabāko, ko vien varētu vēlēties. Koncerts uzreiz – šoreiz bez iesildoša īsopusa – sākās ar apjomīgo, romantiski vērienīgo Brāmsa Vijoļkoncertu.
Šis kontrastiem bagātais meistardarbs bija solistei Simonei Lamsmā kā radīts. Tā atskaņojumā viņas personība, talants un meistarība atklājās un savaldzināja visā savā daudzšķautņainībā. Vizuāli tik trauslā māksliniece paņēma savā varā ar pārsteidzošu spēku, sulīgu vijoles skaņu, spēles vērienu un liesmainu temperamentu. Ar to, starp citu, lieliski harmonēja arī vijolnieces drosmīgi spožais, elegantais skatuves tērps – kā spilgti krāsains koraļļu rifs, kas vēl jo košāk un reljefāk izcēlās uz dziļi melnā fona.
Tūliņ pēc skaņdarba pirmās daļas enerģiskās galvenās partijas vijolniece savaldzināja ar jau ārpusmateriālu, pārpasaulīgi sapņainu lirismu un galēju piano pianissimo, kas vairs nepakļaujas gravitācijas likumiem. Vijoļkoncerta gaitā soliste vairākkārt spilgti izcēla arī Brāmsa mūzikas etniskos pirmavotus, ungāru folkloras azartiski un paraupji dejisko dabu – tā, ka vai stīgas plīst, māksliniecei spēlējot teju tautas vijolētāju manierē. Nevis spoži virtuozs un melodiski skaists vijoļmūzikas zelta repertuāra hits, bet pati dzīve spilgti, brīvi un patiesi virmoja Brāmsa Vijoļkoncerta atskaņojumā.
LNSO jūtīgi sekoja ik niansei un pavērsienam, kurus ierādot Ģintars Rinkevičs, šķiet, nolasīja no vijolnieces acīm ikvienu viņas vēlēšanos. Iedvesmojoši! Pavisam citu, filosofiski rāmu un līdzsvarotu pasauli tikpat pārliecinoši pavēra vijolnieces solo piedevā nospēlētais Johans Sebastiāns Bahs.
Dvoržāka pasaule
Likās, nu ko gan pēc tik spilgta vēstījuma vēl var piebilst?! Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumam vakara otrajā daļā bija izraudzīta čehu nacionālromantiķa Antonīna Dvoržāka skaistā, tik pazīstamā 9. simfonija No Jaunās pasaules, kuru uz šīs pašas skatuves LNSO atskaņoja 2015. gada aprīlī ar Andri Vecumnieku pie diriģenta pults, savukārt Liepājas simfoniskais orķestris un diriģents Atvars Lakstīgala 2016. gadā ar to vainagoja Liepājas Zvaigžņu festivālu. Un kurš gan no mūzikas mīļotājiem Latvijā nepazīst lietuviešu diriģenta Ģintara Rinkeviča muzicēšanas stilu, kas jau sen iepazīts gan simfoniskajos vieskoncertos, gan tad, kad viņš savulaik vairākus gadus bija Latvijas Nacionālās operas muzikālā vadītāja statusā un patlaban – Liepājas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta postenī!
Tomēr Dvoržāka 9. simfonijas lasījums turpināja būt uz tā īpašā, iedvesmojošā augstsprieguma viļņa, kuram toni uzdeva kopspēle ar holandiešu vijolnieci. Orķestrāli krāšņās simfonijas cikla gaitu, kuras liriskais centrs ir iezīmīgais angļu raga solo, Ģintars Rinkevičs vadīja kā aizraujošu un dziļi saviļņojošu Amerikas indiāņu dzīves romānu, kuru tēlaini un emocionāli bagātu dara komponista izmantotās Ziemeļamerikas melnādaino iedzīvotāju melodijas visplašākajā noskaņu gammā – maigas, kaislīgas, melanholiskas, līdz izmisumam skumjas, svinīgas vai reliģiozas, impulsīvi priecīgas vai ekstātiski dejiskas.
Dvoržāka simfonijas vēstījumu no mīlestības līdz nāvei aukstumā un nabadzībā, no sēru rituāliem līdz cīņai Ģintars Rinkevičs vadīja, mudinot orķestri izpausties visā krāšņumā un neapspiežot mūziķu radošo garu. Gaisā valdīja kaut kas tāds, kas līdz šim Ģintara Rinkeviča diriģētajos koncertos nav pieredzēts. To satricināja ne tikai diriģenta iemīļotie, galēji saasinātie dinamiskie pretnostatījumi (skaļi – klusu, no virsotnes – bezdibenī), bet arī vijīgas pārejas un nianšu smalkums. Orķestris nevis pakļāvās valdonīgai autoritātei, bet atsaucās jūtīgai, iedvesmot spējīgai personībai. Lūk, ko nozīmē mākslinieciskais briedums. Publika to novērtēja ar spontānām stāvovācijām, kādas Lielajā ģildē ir reta balva.