Atskatoties uz aizvadīto valsts svētku laika latviešu mūzikas notikumu ražu, attapos pārdomās, ka jau tas vien ir brīnums, ka koncerti joprojām notiek un mēs Latvijā, par spīti valsts orķestru mūziķu un pasaulē apbrīnoto profesionālo koru mākslinieku trūcīgajam atalgojumam, joprojām varam lepoties ar augsta līmeņa izpildītājmākslas kvalitāti. Tomēr ir skaidrs: ja nekas nemainīsies, tā neturpināsies ilgi. Katastrofu, visticamāk, sagaidīsim līdz ar nākamo paaudžu maiņu, jo jauno mūziķu aizplūšana uz ārzemēm jau notiek, turklāt ļoti strauji.
Melodiķa daba
Drūmās pārdomas atkāpās Latvijas 105. gadadienas valsts svētku koncertā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars (17. novembrī), kurā Liepājas simfoniskā orķestra un diriģenta Jāņa Liepiņa lasījumā skanēja spilgti latviešu klasiķu opusi. Programmā bija iekļauts Jāņa Ivanova simfoniskais tēlojums Lāčplēsis un Ādolfa Skultes grodi dinamiskā Devītā simfonija, kā arī mūsu laikabiedra Zigmara Liepiņa jaunā klavierkoncerta pirmatskaņojums, kura solists bija Andrejs Osokins.
Pašportrets. Tāda nosaukuma Zigmara Liepiņa klavierkoncertam nav, bet tāds tas varētu būt, jo autors skaņās ir uzzīmējis pats sevi: no sapņotāja līdz paskarbam ironizētājam. Klavierkoncertā pārliecināja gan pats mūzikas materiāls, gan tā virzība, kur melanholisks lirisms mijas ar grotesku un ironiskām replikām, savukārt romantisku melodiskumu nomaina enerģisks roks – ar visu t. s. ritma grupu orķestrī. Solists Andrejs Osokins visā pilnībā varēja izpausties gan kā pianists virtuozs, gan kā dziļš un smalks interprets. Ir ļoti labi, ka Zigmars Liepiņš klavierkoncertu rakstījis nevis tad, kad pats spētu izspēlēt tā sarežģītās, impulsīvi dragājošās pasāžas, bet tieši tagad – ar lielu komponista un dzīves pieredzi. Tā nodrošinājusi mūzikas saturu, kuru autors prot sakārtot klavierkoncerta žanram atbilstošā formā – ar solista un orķestra saspēli, ar kontrastu dramaturģiju, ar žilbinoši virtuozām un pianistiski brīvām klavieru kadencēm. Ir labi arī tas, ka pie diriģenta pults bija Jānis Liepiņš, kuram nu jau piemīt īsta līdera spēks un harisma.
Var just, ka Zigmara Liepiņa klavierkoncertam kūmās stāvējis arī Sarkanais mežs. Ne jau intonāciju līdzības ziņā, bet precīzajā situāciju, darbības, raksturu, pašas mūzikas mizanscēnu, tuvplānu un kopskatu dinamikā. Zigmara Liepiņa klavierkoncerts ir īsta darbības mūzika, kurā atklājas arī autora latviski melanholiskā liriķa un melodiķa daba, nebaidīšanās runāt atklātu valodu un veselīgā humora izjūta, kas mūzikā, salīdzinot ar citām mākslām, ir rets gadījums. To komponists apliecināja ar negaidītu džezīgi roķīgu koncerta piedevu Tikai Mocarts..., kuras kompaktais risinājums ir savveida muzikāls tulkojums anekdotei par vērtību pārvērtēšanu dzīves gaitā (no "tikai es" līdz "tikai Mocarts"). Šis negaidītais "nedarbs" visus sapurināja, pieliekot koncertam dzīvespriecīgu, humora pilnu punktu un rādot, ka svētki ir jāsvin ar prieku un dzirksteli, nevis tikai ar svētsvinīgi nopietnu seju un skaņām.
Patiesība un šķitums
Eksistenciālās pārdomas aizgaiņāja arī abi Valda Butāna diriģētie orķestra Rīga valsts svētku nedēļas koncerti, kuros kolektīvs muzicēja kopā ar koriem Ave Sol un Sola (11. novembrī Rīgas Domā) un Valsts akadēmisko kori Latvija (18. novembrī VEF Kultūras pilī), īpaši izceļot speciāli Lāčplēša dienas programmai pasūtītā Platona Buravicka jaundarba Patiesība un šķitums pirmatskaņojumu. Kā gan ne, jo tas bija ļoti tieši mērķētas enerģijas un spēka pilns kā tērauds un dzelzsbetons, un ar tā skanējuma vērienu varonīgi cīnījās Armands Siliņš-Bergmanis, Rīgas Doma labvēlīgajā akustikā veiksmīgi pierādot, ka no baritona pārtapis par tenoru. Un vai latviešu filosofi Teodors Celms (1893–1989) un Roberts Mūks (1923–2006) varētu iedomāties, ka viņu darbi (Celma grāmata Patiesība un šķitums un Mūka eseja Rietumu romantisms un austrumi) kādreiz kalpos par iedvesmu komponistam un tekstu mūzikas skaņdarbam? Šoreiz paliksim pie iedvesmas, jo uztvert Rīgas Doma plašumos dziedāto tekstu ir gandrīz neiespējami.
Šajā programmā īpaši jaudīgi uzrunāja jau zināmi opusi – Viļņa Šmīdberga oratorija Ugunsskrējiens ar Jāņa Petera un latviešu tautasdziesmu vārdiem autora redakcijā pūtēju orķestrim un jauktajam korim (Ave Sol un Sola) un Lolitas Ritmanes svīta Dvēseļu putenis Lerija Renča un Stīvena Reidera instrumentācijā pūtēju orķestrim un korim. Šī mūzika, kas filmā precīzi veido emocionālo noskaņu īstajā brīdī, koncerta izskaņā atgādinot par latviešu strēlnieku traģiskajiem likteņiem, bija kā ceļavārdi pirms došanās uz Rīgas pils piemiņas svecīšu sienu. Savukārt tas, cik niansēti, smalki un saliedēti abu koru kopīgajā a cappella sniegumā izskanēja Jāņa Ivanova vokalīze Rudens dziesma, lika domāt, ka tie to vien darījuši kā dziedājuši kopā. Gribu piebilst, ka Ave Sol pēdējos gados atkal ir kļuvis par nopietnu spēlētāju Latvijas profesionālo koru elitē.
Harmoniskās krāsas
Teju vai nepārtrauktās šī rudens ārzemju koncertturnejas īsajā starplaikā Valsts akadēmiskais koris Latvija paspēja ne vien orķestra Rīga valsts svētku koncertā Latvijas impresijas nodziedāt Ērika Ešenvalda apjomīgo kantāti Latvija. Gadalaiku impresijas, vainagojot svētku programmu ar Dvēseles dziesmu, bet arī Māra Sirmā vadībā sagatavot un Ventspils koncertzālē Latvija atskaņot Imanta Ramiņa 80 gadu jubilejas koncertu. Ventspilī Otrā pasaules kara laikā dzimušā, Kanādā dzīvojošā vecmeistara klātbūtnē izskanēja viņa vissaviļņojošāko un vislatviskāko kora a cappella kompozīciju izlase no garīgās mūzikas opusiem (Ave Verum Corpus, Ubi Caritas, Stabat Mater un Ave Maria) līdz speciāli Mārim Sirmajam rakstītajai latgaliešu tautasdziesmas Jau sauļeite apdarei. Koncertu noslēdza brīnišķā, smeldzīgā, harmoniski un melodiski atšķirīgi iekrāsotā dziesmas Pūt, vējiņi! apdare, kuru komponista dzimtenē atklājām un iemīļojām Atmodas gados.
Imanta Ramiņa darbos jūtīgi niansētās harmoniskās krāsas, dabiski vijīgā balssvirze, skanējumu gaismēnas un korskaņas kolorīts pelnīti ir augstā vērtē arī starptautiskajā, ne tikai Latvijas koru kultūrā. Un ne tikai koru kultūrā! Piemēram, Vijoļkoncertu, kuru Ventspilī kopā ar Māra Sirmā diriģēto Liepājas simfonisko orķestri atskaņoja Frankfurtē dzīvojošā vijolniece Laura Zariņa, Imantam Ramiņam savulaik pasūtījis Vankūveras simfoniskais orķestris. Koncertā Ventspilī šis virtuozi iespaidīgais opuss pārsteidza ar savdabīgo māksliniecisko risinājumu: tā liriskajā posmā līdzās vijoles melodiskajam solo skanēja arī cilvēka balss – Viktorijas Majores soprāns.
Izbaudot Lauras Zariņas spēles virtuozitāti un interpretācijas brīvību, vienlaikus bija žēl, ka par šo talantīgo mākslinieci netika pastāstīts vairāk. Laura Zariņa arī dzied un diriģē, viņas vadītais Frankfurtes sieviešu koris Silava šovasar piedalījās Dziesmu svētkos.
Tēlu amplitūda
Svētku koncertu kontekstā bija prieks kārtējo reizi pārliecināties, ka latviešu tautasdziesma spēj radoši ieinteresēt arī komponistus, kuri pieder pie citas kultūras. Britu skaņraža Džona Holanda Latviešu tautas dziesmu svīta, kuru diriģents Valdis Butāns bija iekļāvis orķestra Rīga 18. novembra svētku programmā, par solistu aicinot saksofonistu Aigaru Raumani, izrādījās visinteresantākais, izdomas bagātākais un klausītāju uzmanību piesaistošākais darbs visā koncertā.
Tēlu amplitūda piecās svītas daļās bija plaša – no ritmiskas bērīša gaitas līdz dejiskumam, no gaiša lirisma līdz skumjām un azartiskai rotaļai (Govju kazāks). Viss meistarīgā, spožā instrumentācijā, ar māksliniecisku šarmu. Bija nepārprotami jūtams, cik ļoti Džons Holands aizrāvies ar latviešu tautas melodijām un cik daudzveidīgi tās attīstījis. Es šo svītu liktu tuvāk koncerta noslēgumam, apmainot vietām ar Ērika Ešenvalda nopietno, garo un brīžiem padrūmo kantāti. Nudien mūsu tautasdziesmu redzējums no malas lieliski iederētos pēc Jūlijas Vasiļjevas un Jāņa Apeiņa dziedātajām, publikas iemīļotajām Emīla Dārziņa dziesmām un Melanholiskā valša Ilonas Breģes lieliskajā, ar smalku gaumi un pietāti veidotajā aranžējumā.
Kas notiek pēc tam
Koncertu menedžments tiek būvēts tā, lai uzmanības centrā arvien būtu pirmatskaņojums, – tādējādi koncerts kļūst par īpašas ievērības vērtu notikumu. Ir gan pirmreizības intriga un iemesls recenziju rakstīšanai, gan iestrādāti menedžmenta mehānismi, piemēram, ja paveicas VKKF projektu konkursā, komponists var dabūt stipendiju jaundarbu rakstīšanai. Kas ar šiem darbiem notiek pēc tam? Visbiežāk tie iegulst plauktā uz nenoteiktu laiku, kamēr atkal kāds par tiem atcerēsies.
Pianists Reinis Zariņš ir mūziķis, kurš ik pa laikam cenšas izcelt gaismā nepelnīti aizmirsto un principiāli nevēlas marinēt arhīvā opusus, kas radīti speciāli viņam. Tieši šādu – pianistam veltītu latviešu komponistu darbu atkārtotu atskaņojumu – programmu dzirdēju Reiņa Zariņa solokoncertā Mazajā Mežotnes pilī (12. novembrī). Tajā bija pārstāvētas dažādas paaudzes: no lielmeistariem Pētera Vaska un Georga Pelēča līdz Andrim Dzenītim un jauno komponistu trijotnei – Lindai Leimanei, Kristam Auzniekam un Matīsam Čudaram. Šajā vakarā skanēja no 2015. līdz 2023. gadam tapuši opusi (pirmatskaņojumu to vidū nebija), un tā bija elpu aizraujoša mākslinieciski piepildītu ideju un izteiksmes veidu dažādība. Tā apliecina gan to, ka latviešu mūzikai nav šauri lokālu stilistisku robežu, gan to, ka komponisti un viņu darbu lasījumi spēj mūs arvien pārsteigt arī ārpus pirmatskaņojumu mārketinga. Pats galvenais – šī mūzika ir pelnījusi skanēt.