Ar opereti ir kā ar skaistu, vieglprātīgu sievieti, kuru publiski visi kritizē, bet klusībā pielūdz. Šis precīzais vērojums, kuru Elīna Zālīte iemūžinājusi populārajā romānā Agrā rūsa, savu aktualitāti nav zaudējis. Īpaši Latvijas kontekstā, kur 90. gadu ekonomiskās krīzes aizsegā ar vieglu roku 50. jubilejas gadā – 1998. – tika likvidēts Rīgas Muzikālais teātris, taču uz operetes Klīvija pirmizrādi Vecmīlgrāvī kultūras pilī Ziemeļblāzma šāgada februārī bija saskrējusi vai puse Rīgas.
Tieši ar šādu nosaukumu – Rīgas Muzikālais teātris (tā juridiskais pamats ir Latvijas Operetes fonds) – dedzīgu profesionāļu grupa apņēmusies atdot Latvijas publikai opereti. Šobrīd teātrim nav savu pastāvīgu telpu, tomēr kopš 2006. gada jau tapuši vairāki iestudējumi: F. Lehāra Grāfs fon Luksemburgs, J. Štrausa Čigānu barons, I. Kālmāna Bajadēra un Cirka princese, kā arī Karmena pēc Ž. Bizē operas motīviem. Šos uzvedumus baudījuši vairāk nekā 30 000 skatītāju, un tajos uzplaukušas vairākas spožas šī žanra zvaigznes, piemēram, Inga Šļubovska un Juris Ādamsons. Cerīgi iesākto 2009. gadā nogrieza ekonomiskā krīze. Savu otro piegājienu teātris piesaka ar austriešu komponista Niko Dostāla operetes Klīvija iestudējumu, kas jau piedzīvojis divas izrādes kultūras pilī Ziemeļblāzma 16. un 23. februārī.
Vai varat iedomāties, ko nozīmē izveidot profesionālu izrādi ārpus atbilstošas teātra infrastruktūras? Bez pastāvīgām mēģinājumu telpām, mākslinieku trupas, tehniskajām darbnīcām, pat bez vietas, kurā uzglabāt rekvizītus un kostīmus. Vai šādos apstākļos vispār var tapt kas ievērības cienīgs? Izrādās – var. Režisora, rūdītā operetes vilka Induļa Smiltēna, un diriģenta Guntara Bernāta vadībā radīta dzirkstoša, dzīvespriecīga, aizraujoša, izklaidējoša izrāde, kuras dalībnieki Jāņa Jansona un Jāņa Rēdliha vienkāršajā, taču tēlaini atbilstošajā scenogrāfijas vidē organiski izspēlēja un izdejoja Čārlza Amberga un Franča Maberga libreta stāstu par mīlestību, alkatību un politisko sazvērestību kādā nezināmā Dienvidamerikas valstiņā Boligvajā.
Titulvarones lomā pārliecinoši iejutusies Silga Tīruma, kura pēc studijām un karjeras sākuma Austrijā tagad ar ģimeni dzīvo Parīzē. Viņas liriskā soprāna dzidrums, balss tembra glāsmaini maigās nokrāsas, vokālais plūdums un skatuves šarms ir kā radīts Holivudas kinozvaigznes tēlam visā dīvas rakstura amplitūdā – no kaprīza koķetuma līdz apgarotai sirds atvērtībai mīlas ārijā, kuras melodisms daudz neatpaliek no skaistākajām itāļu verisma operu lappusēm.
Vīrišķīgā mīlētāja Žuana Domingo – viņš izrādes gaitā parādās gan vienkārša, paskarba gaučo, gan frakā tērpta valsts prezidenta paskatā – tēls piestāv Ingum Pētersonam, kurš beidzot var likt lietā savulaik operetes dzimtenē Austrijā iemēģinātās šī žanra prasmes. Viņa balss brīvi skan pāri orķestrim, par spīti tam, ka Ziemeļblāzmā orķestris sēž turpat skatītāju zālē (bedres jau nav). Žēl tikai, ka mūzikai nelabvēlīgās akustikas dēļ šajā zālē izrādes režisoram nācies vai visas mizanscēnas virzīt tikai uz pašu skatuves priekšu. Šādos apstākļos vērts padomāt par gaumīgu skaņas pastiprinājumu, izmantojot mazos mikrofonus. Galu galā tā dara daudzos teātros.
Negaidīts un spilgts izrādes atklājums ir otrais, aizraujoši komiskais mīlas raksturpāris – kareivīgā robežapsardzes priekšniece Viola un amerikāņu žurnālists Džonijs jaunā, Tallinā studējošā soprāna Marlēnas Keines un tenora, mūsu Mūzikas akadēmijas studenta Emīla Kivlenieka atveidojumā. Jaunajiem dziedātājiem pirmizrāde bija skatuves debija, taču nemanīja ugunskristību stresu. Turklāt Emīla Kivlenieka stiprā puse ir arī kustība – dinamiska un veikla, gandrīz kā profesionālam dejotājam –, viņš lietā liek iepriekš Kultūras akadēmijas aktierkursā iegūtās prasmes. Vitāls un dabisks ir abu sniegums duetos un grupu mizanscēnās, kur dzirkstī enerģija, izveicība un humors. Jāteic, arī horeogrāfi Agris Daņiļevičs un Vita Bekmane ir labi pastrādājuši, integrējot dejošanā arī nelielo kori. Pietrūka vienīgi īsti trakulīgas dejas mūzikas kulminācijā ainā, kurā mūžam jautrā prātā esošais skotu izgudrotājs kārīgi izklaidējas ar Boligvajas armijas amazonēm.
Smīdināt prot aktieri vecmeistari, raksturlomu meistari – Juris Strenga (16.II) un Juris Hiršs (23.II), kurš spoži, talantīgi un eleganti ielēca miljardiera Potertona tēlā un mizanscēnās. Komisko tēlu ansamblī iederējās Jānis Kirmuška dīvainā, hiperaktīvā skotu izgudrotāja Makenzija tēlā, Zigurds Neimanis atšķirīgos vizuālos tēlos maskētā drošības dienesta majora Valdivo lomā un Jānis Skanis, kurš atveidoja pulkvedi Mendezu.
Pirmizrāde bija par dāsnu: trīs cēlieni, četras stundas. Taču – rets gadījums! – izrādes veidotāji no kļūdām mācās. 23. februāra izrāde jau notika divās daļās, kompaktumam diemžēl ziedojot arī būtiskos kontrastus un izrādes beigās iekrītot vienmuļā lirisma atvarā. Pietrūkst vitāla, dzīvi svinoša fināla vai kodas. Toties Elitas Patmalnieces veidotajā kostīmu galerijā parādījies dažs košāks tērps, kāda nebija pirmizrādē (Violas tumšsarkanā volānu kleita). Izrāde attīstās, un tās intriga ir arī divi izpildītāju sastāvi – iznācienam galvenajās lomās gatavojas Sonora Vaice, Inga Šļubovska, Nauris Indzeris, Baiba Berķe, Kārlis Rūtentāls un Juris Ādamsons.
Klīvija ****
Nākamās izrādes kultūras pilī Ziemeļblāzma 30.III plkst. 18, 27.IV plkst. 17
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–30