Dzirde mums dota, lai spētu sadzīvot ar visu, kas apkārt. Piemēram, laikus sadzirdēt signālus gan par briesmu tuvošanos, gan par kaut kā noderīga – apēdama vai samīļojama – atrašanos rokas stiepiena attālumā, bet evolūcijas gaitā arī dzirdamās lietas attīstījušās pakārtoti mūsu vajadzībām un vēlmēm, vispirms izveidojoties valodām un mūzikai. Skaņu pasaule ir neizdibināma, un ļaušanās to pētīšanai un baudīšanai izraisa atkarību. Katrs reiz ir priecājies par durvju čīkstēšanu un brīnījies, kāpēc citi uzskata, ka šī skaņa jānovērš, ieeļļojot eņģes. Bungāšana ar pirkstu galiem pa loga stiklu, liekot tam skanīgi vibrēt, vai sunīša vārtīšanās pa grīdu zem gultas, ar nagiem strinkšķinot atsperu stīgas, kas liek rezonēt visam matracim, pie kura piespiesta auss, mani spēj iepriecināt joprojām.
Skats no augšas
Ar skaņu operatoriem, mūziķiem un citiem klausītājiem daudz ticis runāts, ka par akmens vai betona celtnēm labākas ir koka studiju vai koncertu telpas, jo skaņa neatbalsojas, bet kūdra, kas sastāv no satrūdējušiem kokiem un citiem reiz dzīviem organismiem, kas miruši, lai dotu dzīvību jauniem, droši vien absorbē skaņu vēl labāk nekā matracis. Tāpēc pieredzes bagāto lietuviešu saksofonistu, komponistu un jauno mūziķu skolotāju Ļuda Mockūna un Arvīda Kazlauska improvizētās džeza mūzikas jeb frīdžeza koncerts Drabiņu kūdras purvā Jelgavas novadā 16. septembrī bija viens no pagājušā gada iespaidīgākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ierobežojumu dēļ tikpat kā nekas nenotika, tāpēc nebija arī daudz, ar ko salīdzināt.
Koncertus (vienu purvā bez klausītājiem, otru – pilnā amfiteātrī) rīkoja džeza mūzikas izdevniecība Jersika Records, un nu to ieraksti, kurus veica latviešu vēsturiskā audioarhīva apzinātājs un restaurators Mārtiņš Krastiņš, izdoti vinila dubultplatē Purvs. Ieraugot vāka bildi, uzreiz ir grūti saprast, kas tas ir. Kāda citplanētiešu kuģa nosēšanās vieta? Kaut kāda datorgrafika? Nē, tas ir no augšas nofotografēts mākslinieka Jāņa Gutāna-Graša uzbūvētais amfiteātris Saulgrieži, kurā notika koncerts un kurš ir veidots kā meditatīvs labirints ar ieeju no austrumiem un izeju rietumos.
Lilijas šeit nebija
Jau pirms koncerta bija jūtams, kā kūdras kluči, no kuriem būvēts amfiteātris, uzsūc katru skaņu un tikpat kā nevar dzirdēt, ko runā cilvēki pāris metru tālāk. Visi arī centās būt bijīgi klusi. Centrā uz statīva nostiprināts basa saksofons, ko pat tādam brangam vīram kā vienam no šī koncerta dalībniekiem Ļudam Mockūnam spēlējot būtu grūti noturēt. Par saksofonu kā instrumentu un tā skanējumu visi nav sajūsmā – Nīls Tenants no Pet Shop Boys reiz intervijā sacīja, ka nav nekā šausmīgāka par saksofonu. Populārā britu dueta dalībnieks gan to teica, piesaucot tādas lipīgu melodiju spēlēšanas banalitātes kā Kendijas Dalferes un Deiva Stjuarta hitu Lily Was Here, bet Drabiņu purvā notiekošais atklāj šī instrumenta slēptās iespējas, ja tas nonācis prasmīgās rokās, kaut tas, protams, nav bijis pašmērķis vai ražotāju uzdevums.
Dažāda kalibra saksofoni, ko spēlē lietuviešu mūziķi, kauc kā Āfrikas ziloņi vai kara trauksmes sirēnas, rūc kā saniknoti lauvas, rukšķ kā apmierināti sivēni, kas dubļos atraduši kaut ko ēdamu, klusu čīkst kā tās pašas jau minētās durvju eņģes, šķind, kad uzsit pa to spožo dzeltenā vai baltā metāla korpusu. Pieliets ar šķidrumu, saksofons var arī burbuļot gan kā ērģeles, gan šampanietis, kad tas līst no pudeles glāzē. Droši vien līdzīgu efektu varētu panākt, spēlējot bez mitas kādu stundu, neizlejot no instrumenta tur uzkrājušās siekalas. Skaņdarbā Deja šķiet, ka skan gan flauta, gan kontrabass, un tikai kā klātesošais varu apliecināt, ka tie ir tikai saksofoni.
Slīksti, dedz, tici!
Tā taču arī mans piecgadīgais bērns varētu – nereti ir dzirdēts kaut ko tādu sakām, lūkojoties uz kādu avangarda mākslas darbu vai klausoties tā saukto eksperimentālo mūziku, kurā mākslinieki paši izklaidējas un, protams, priecājas, ja uz to "pavelkas" arī klausītāji. Visvairāk spēlēties ar visu to, ko no mūzikas instrumenta var dabūt ārā, patīk bērniem, bet, apgūstot visu, kam tas paredzēts, agri vai vēlu izmantot to «pareizi», spēlējot pazīstamas vai izdomātas melodijas, mūziķiem var kļūt garlaicīgi. Tikai skaņdarbā Madla (kompozīciju nosaukumi ir trijās valodās – latviešu, lietuviešu un senprūšu) mūziķi aizraujas ar melodijām, kas arī viņiem sanākušas tieši šajā vietā un laikā, jo visa spēlēšana ir muzikālajā pieredzē balstīta brīva improvizācija atkarībā no noskaņojuma, ko diktē kūdras purva noslēpumainā, mazliet pat biedējošā atmosfēra. Jo ir taču dzirdēts par šausminošo slīkšanu purvos – iestiegot tajos, saviem spēkiem tikt ārā vairs nav iespējams. Tāpat par kūdras ugunsgrēkiem, kas ir grūti nodzēšami, jo kūdra ilgi glabā ne vien informāciju par gadu tūkstošiem senām dzīvības formām, sastāvot no to atliekām, bet arī sīkas dzirksteles, no kurām atkal var aizdegties liesma, ja dzēsēji paguruši. Bet mūzika, tāpat kā literatūra vai jebkura cita māksla, kļūtu nabadzīgāka bez dramaturģijas, kurā vajadzīgi saasinājumi, lai būtu, ko risināt, un atkal varētu tiekties pēc labākiem mirkļiem, nezaudējot ticību, ka tie atnāks.
Noteikti nav pār ziemojis
"Šīs skaņas klausītājiem atgādina par mūžīgo laika plūsmu, kas savieno pagātni, tagadni un nākotni," par albumu praktiski visu vienā teikumā jau ir uzrakstījis mūzikas apskatnieks Takesi Goda Japānas džeza medijā JazzTokyo. Pateicoties kūdras akustiskajām īpašībām, skanējums ir patiešām unikāls un nedzirdēti intīms – nejūt ne telpu, ne plašumu, vienīgi skaņdarbā Urwan "aktīvi piedalās" arī vējš. Komplektā ar abu mūziķu radītajām kompozīcijām rodas sirreāls iespaids, ka tas ir noticis vietā, kuras patiesībā nemaz nav. Daļēji tā arī ir taisnība, jo amfiteātris izveidots šiem koncertiem un pavisam noteikti nav pārziemojis.
Lai ieskaņotu vēl kaut ko līdzīgā veidā, tas būs jābūvē no jauna, un tā jau būs pavisam jauna pieredze, tāpat kā šīs kompozīcijas, kas vairs nekad netiks nospēlētas tāpat kā šajā albumā. Tas arī nav vajadzīgs, tāpat kā dzīve katram no mums ir dota tikai viena, no kuras jāņem viss, ko tā dod, un jāatstāj kaut kas arī paaudzēm, kuru pārstāvjiem mūsu vārdi neko neizteiks. Kāpēc jālido uz Indiju un Tibetu, barojot gaisa piesārņotājmonstrus, ja mūsu niecību mūžības priekšā var apjaust arī tepat, nedaudz izbraucot ārpus Rīgas vai vēl vienkāršāk – tikai pieejot pie atskaņotāja un uzliekot šo plati?
Vēl viens maģisks novērojums – liela daļa ierakstu atrauj no rakstīšanas par tiem, pirms nav apklusināti, bet šis noteikti dara tieši pretēji un neļauj rakstīt, to nedzirdot.