Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona jau rit pilnā sparā, un, atgriežoties pie tās sākuma, sākšu uzreiz ar secinājumiem.
1. Gundegas Šmites jaundarba Ιώ. Ēosa pirmatskaņojums līdz ar autores, Grieķijā dzīvojošās latviešu komponistes, pasludināšanu par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo komponisti uz trim gadiem LNSO sezonas atklāšanā apliecināja misiju rosināt nacionālās orķestra mūzikas tapšanu un attīstību. Sengrieķu rītausmas dievietei un tātad saullēktam veltītā darba skanējums pārsteidza ar mūsu ierastajai muzikālajai mentalitātei neparasti spožām orķestra instrumentu tembrālajām un dažāda blīvuma kopskanējuma krāsām un enerģiju, pierādot, cik profesionāli un drosmīgi jaunā komponiste strādā ar orķestra izteiksmes līdzekļiem.
Tas pierādīja arī auglīgo vides un kultūras ietekmi, jo ir skaidri jūtams, kā pēc vairākiem Grieķijā pavadītajiem gadiem ir mainījusies Gundegas Šmites mūzikas valoda un mākslinieciskā domāšana. Tajā ir vairāk saules, spilgtas gaismas, impulsīvu uzplaiksnījumu, dzīvības. Turklāt tā ir īsta mūsdienu mūzika, kas uzrunā ar individuālu savdabību un jau sen vairs nekūņojas nacionālā romantisma nospraustajos virzienos un noskaņās.
2. Īstas simfoniskās dzīres Riharda Štrausa simfoniskās poēmas Tā runāja Zaratustra lasījumā bija atļaušanās svinēt sezonas sākumu ekspresīvā lielvēriena mūzikā, kas LNSO joprojām piestāv vislabāk, un tikai vakara repertuāra kontekstā šķiet zīmīgi, ka Alesandro Bariko Riharda Štrausa mūziku salīdzina ar bezgalīgi ilgu, krāšņu saulrietu (iepretim XX gadsimta modernitātei). Daudzkārt piesauktais dabas un cilvēka konflikts poēmas atskaņojumā LNSO galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā drīzāk savijās kontrastu pilnā, bet nedalāmā, dinamiskā veselumā, ļaujot izbaudīt to, cik labā formā orķestris patlaban ir.
Taču pats galvenais ne tikai šajā vakarā, bet visplašākajā koncertu klausīšanās pieredzē bija dziļi cilvēciskais, saviļņojošais Ludviga van Bēthovena Vijoļkoncerta lasījums, kura solista vācu vijolnieka Franka Pētera Cimmermaņa piedāvātā neparastā, taču absolūti dabiskā šī opusa interpretācija izrādījās spilgts un īpaši iedvesmojošs atklājums ilgākam laikam. Vispirms vācu vijolnieks pārsteidza ar to, ka atšķirīgi no ierastās prakses nevis pasīvi gaidīja savas solopartijas sākumu, bet aktīvi iekļāvās orķestra ekspozīcijas ritējumā, aktīvi spēlējot līdzi pirmajām vijolēm un kļūstot par orķestra iedvesmotāju un LNSO koncertmeistara Georga Sarkisjana sabiedroto. Šo pieeju – līdztekus savai solopartijai arī spēlēt kopā ar pirmajām vijolēm – viesis turpināja visā skaņdarba gaitā, kļūdams teju par atskaņojuma otro vadītāju, koncertmeistaru un solistu vienā personā.
Bet tas vēl ne tuvu nav viss. No savas Stradivāri 1711. gadā darinātās vijoles Lēdija Inčikvina viņš izvilināja brīnišķīgu toni un reti dzirdētu nianšu daudzveidību. Tas izrādījās līdzeklis vēl kam būtiskākam, un konkrēti – tik jūtīgai Bēthovena radošās personības romantiski liriskās šķautnes atklāsmei, kas vētru un dziņu mūzikas klasiķi parādīja pavisam citā gaismā, sirsnīgā un brīžiem pat neaizsargāti trauslā cilvēciskajā dimensijā. Paša Franka Pētera Cimmermaņa personā uz skatuves sastapām ko daudz vairāk par spožu vijoļvirtuozu un izcilu interpretu, pasaules zvaigzni. No viņa strāvoja īsta, liela mākslinieka vienkāršība, labestība un pazemība, kas šodien kļūst par arvien lielāku retumu.
Ne velti viņš ir viens no maestro Marisa Jansona iemīļotākajiem solistiem. Izdevība viņu dzirdēt Rīgā kopspēlē ar LNSO bija liela veiksme. Viss kopā simfoniskās sezonas pirmajā vakarā, spītējot politiķu gaiteņos iestrēgušajam sapnim par jaunu koncertzāli, nedienām ar Lielo ģildi un Latvijā arvien jūtamākajam mūziķu deficītam atsevišķās instrumentu grupās, liek pacilāti raudzīties nākotnē.
Vēriens un vitalitāte
Itāļu verisma operas klasiķa Džakomo Pučīni mesa, kas oriģinālā tapusi kā Messa a quatro (mesa četrām balsīm), bet izdota un plašāk pazīstama ar nosaukumu Messa di Gloria, Tadeuša Voicehovska vadībā 4. oktobrī izskanēja kā krāšņs un saviļņojošs slavinājums ne tikai Dievam, bet pirmkārt opermūzikas emocionālajai bagātībai – komponista īstajai stihijai. Poļu diriģentam kopā ar LNSO, Valsts akadēmisko kori Latvija un abiem solistiem – tenoru Mihailu Čuļpajevu un baritonu Rihardu Milleru – šo opusu izdevās pasniegt visā romantizēti katoliskajā mākslas krāšņumā, ar kādu sakrālo tēmu vēstījumos mēdz uzrunāt arī ar katoļu kultūru saistītā vizuālā māksla. Te bija pārdzīvojuma tiešums un vēriens. Pat ekstātiskums. Iespaidīgas kulminācijas. Emocionāls pilnasinīgums, apliecinot imitāciju formas kā spēka avotu, taču arī nepaskrienot garām smalkumiem un meistarīgi izgaismojot neparastos harmonijas pavērsienus. Te tika sasniegtas galējās robežas, nebīstoties pārspīlēt. Starp citu, sen nebija dzirdēts tik dziļš un piesātināts stīgu skanējums, kādu no LNSO mūziķiem izdevās izvilināt Tadeušam Voicehovskim.
Par spīti vizuāli trauslajam augumam, Elīna Bērtiņa ir pianiste ar krampi. To apliecināja viņas spēja kopā ar diriģentu Tadeušu Voicehovski dedzīgi, spēkpilni un trauksmaini apliecināt Karola Šimanovska Ceturtās simfonijas (Symphonie concertante) vitālo, poļu folkloras un temperamenta piesātināto enerģiju. Spilgti kontrasti, cīņas gars, neatslābstošs dinamiskums un asa reakcija bija tas fokuss, kurā koncentrējās pianistes un LNSO saspēle. Tā bija patiesi aizraujoša arī orķestra, jo īpaši pūšaminstrumentu solistu un stīgu grupas, spēles azarta un iekšējās brīvības dēļ, kas pasmelta arī tautiskajā vijolēšanas manierē un pamanāmi izpaužas intonatīvi skaņkārtiskajā valodā, piemēram, ceturtās augstās pakāpes izmantojumā. Tam visam iepretim – miers, harmoniskums, klavierfaktūru un orķestra skanējuma dzidrums un niansētība cikla lēnajā daļā ar liriski melodisko klavieru un flautas dialogu uzmanības centrā.
Tieši šis bija opuss, kura esamība šajā LNSO vakarā ļauj secināt, ka LNSO programmas šajā sezonā kļūst interesantākas. Lai gan Karols Šimanovskis (1882– 1937) ir viens no spilgtākajiem un savdabīgākajiem Eiropas komponistiem XX gadsimta pirmajā pusē, viņa mūzika pie mums diemžēl tiek atskaņota reti. Pēdējais, ko atceros dzirdējusi izpildījumā uz šīs pašas skatuves, Latvijā bija viņa spilgti emocionālais Otrā vijoļkoncerta lasījums Baibas Skrides, diriģenta Andra Pogas un LNSO koncertā 2017. gada janvārī. (Atvainojos, ja te netiek pieminēts kāda neliela kamermūzikas darba atskaņojums kādā no daudzajām visdažādākā repertuāra programmām.) Pianistu repertuāra kontekstā pagaidām arī neesmu sagaidījusi, kad beidzot kāds vēlēsies nospēlēt, piemēram, viņa muzikāli bezgala interesantās 20 Mazurkas – Šimanovska atbildi Šopēna romantismam un vienlaikus Bartoka neofolklorismam.