Jau gandrīz uz gaumes robežas ir atgādināt, ka režisora Dmitrija Petrenko darbības veiksmīgākais virziens ir jauniešu tēmas atspoguļojums uz skatuves. Arī šajā sezonā veiksmi režisoram atnesis smeldzīgais pieaugšanas stāsts Yen Liepājas teātra Mazajā zālē, savukārt lielajā formā izrādēs Suņa sirds (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī) un Kaija (Liepājas teātrī) režisors izrādes dzīvo nervu šķita pazaudējis scenogrāfijas piedāvātajā koncepcijā. Debija Tallinas Krievu teātrī ir neapšaubāma Dmitrija Petrenko veiksme: viņš ir atradis kopīgu valodu ar aktieriem un padarījis viņus par aktīviem līdzradītājiem. Zviedru autora Tomasa Jansona drāmas nosaukuma atveide latviski mazliet sagādāja galvassāpes, jo krievu tulkojumā Na privjazi mudina tulkot lugu Saitē. Tomēr oriģinālnosaukums Bunden un igauņu Seotud mudina uz divdabi. Tātad – Saistītie. Pie tā – ar Google tulkotāja atbalstu – arī paliksim.
Biklums dēla priekšā
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Inga Siliņa Tallinas Krievu teātra Mazajā zālē darbību koncentrējusi zāles vidū – skatītāji sēž abās laukuma malās. Pelēka betona siena un tādas pašas betona plātnes, kas sedz pagalmu. Dažviet starp plātnēm izspraucas sintētiska zāle. Uz sienas uzzīmēts balts rāmis futbola vārtu imitēšanai. Telpas otrā galā – divstāvu gulta, kas, godīgi sakot, vajadzīga režisoram izteiksmīgu mizanscēnu veidošanai, bet loģiku, kāpēc vienīgā dēla istabā ir drīzāk kazarmām vai kopmītnēm raksturīga mēbele, te īsti meklēt nevajag. Scenogrāfe izliek arī skatienu piesaistošus sarkanus akcentus, piemēram, radiolu un cigarešu paciņu. Telpa ir reizē konkrēta un nosacīta, bet tās malās skatītāju rindās atstāts pa vienai brīvai vietai, kur izrādes laikā apsēsties aktieriem.
Izrāde veidota kā tēva un dēla attiecību drāma. Skatītājiem ienākot zālē, spēles laukumā jau sēž trīs vīrieši. Viens no viņiem spēlēs dēlu, otrs – tēvu, trešais – vairākas lomas, kas ir vajadzīgas sižeta attīstībai. Jaunais aktieris Mihails Maņevičs, kurš tikai 2020. gadā beidzis Viktora Rižakova kursu Maskavā un pametis Krieviju, sākoties karam Ukrainā, piesaista uzmanību ar jauna cilvēka emociju svaigumu un patiesumu. Stāsts sākas, kad varonis ir vēl pusaudzis, kurš, kā šāda vecuma zēniem ir tikai dabiski, vēlas izrauties no vecāku, galvenokārt tēva, noteiktajiem ierobežojumiem. Tad stāsts met cilpu un dod vārdu tēvam, kurš atklāj, ka audzis ievērojami stingrāku ierobežojumu gaisotnē un patiesi vēlas nodibināt emocionālu kontaktu, taču tas neizdodas.
Zīmīgi, ka luga no šīs paaudžu drāmas izslēdz māti, kura it kā turpat vien ir, bet tomēr darbībā neiesaistās. Tēva lomā pieredzējušais aktieris Dmitrijs Kosjakovs pārliecinoši atklāj pieauguša vīrieša biklumu dēla priekšā, cenšoties, bet nespējot palīdzēt. Praktiski neizejot no spēles laukuma, abi aktieri intensīvā mijiedarbībā pavada nepilnas divas stundas, un spriedze nepagaist. Tā ir brīžiem skaļa un agresīva saspēle: varoņi vienlaikus tiecas viens pie otra un tomēr nespēj saprasties. Dēls ne tikai sāk lietot narkotikas pats, bet arī kļūst par to izplatītāju, ārstējas, bet ne pārāk veiksmīgi, diņģē no tēva naudu. Simpātiskais jaunietis pakāpeniski pārvēršas vājā, atkarīgā cilvēkā, kura personību saēd aizliegtās vielas. Dmitrijs Kosjakovs tēva bezspēcībai ļauj izlauzties izkāpinātā izmisumā, un viņa varonis dusmu brīžos vaino gan valdību, gan sabiedrību: tas ir saprotami, lai arī norāda uz vēlmi nelaimes cēloņus primāri meklēt ārpus savas ģimenes.
Sapnis par Itāliju
Trešais aktieris – Aleksandrs Žiļenko – iemieso to atsvešinājuma elementu, kas ļauj darbību ik pa brīdim izsist no dramatisma, ievilkt elpu gan skatītājiem, gan aktieriem. Piemēram, atveidojot saniknoto tēvu, kurš pārmet dēlam pārāk vēlu atgriešanos mājās, Aleksandrs Žiļenko vispirms pārspīlēti plosās, ar grotesku padarot situāciju smieklīgu, un tad atgriežas pie normālas intonācijas, kas ir iederīga konkrētajā sižetā. Spēle ar publiku notiek arī brīdī, kad Mihaila Maņeviča varonim jānodod urīna analīze, bet vieta, kur viņš grasās to darīt, ir skatītāju tiešā tuvumā (es sēdēju aktierim gluži blakus). Tādējādi režisors izveido kontrapunktus, kas izlīdzina spriedzi, bet pēc tam to atkal savelk cilpā. Izrādes beigās spēles laukumā daiļslidotājas lomā parādās aktrise Marika Otsa, un šis jau ir simbolisks tēls. Jaunā sportiste cenšas izpildīt daiļslidošanas figūras, kļūdās, sasitas, skanot trenera saucieniem. Paralēli tēvs mikrofonā stāsta skatītājiem par savām izjūtām, apmeklējot dēlu slimnīcā. Tiesa, abu darbību paralēlais risinājums tēva tekstu aizēno.
Svarīga loma izrādē ir sapnim par Itāliju kā saulainu laimes zemi. Itālijas kā bezrūpīgas alternatīvās pasaules tēls ir acīmredzami iluzors, un dēla apņēmība sākt jaunu dzīvi Boloņā ar mazpazīstamu meiteni bārmeni, kas viņu aicina sev līdzi, nav mazāk iluzora. Skatītāji ir redzējuši, kā pagaist jaunieša labās ieceres, un nav nekādu garantiju, ka vēlme pēc narkotikām ir uzvarēta. Laimīgu beigu nav arī tāpēc, ka tēvu izrādes beigās mēs redzam absolūti salauztu, uz grīdas, kamēr režisors uz skatuves uzved aktierus, kas atveido Al Bano un Romīnu Paueri. Skan Felicità, dzīvespriecīgā dziesma no tēva jaunības laikiem, bet cerību uz laimi nav. Teātris iestudējumu piedāvā skatītājiem no piecpadsmit gadu vecuma. Man gadījās izrāde, kurā skolotājas bija atvedušas jaunāku bērnu bariņu, vecumā ap vienpadsmit divpadsmit gadiem. Gods kam gods, šie skatītāji turējās braši, tiesa, varēja just, kā viņu uzmanība atslābst, kad stāstījuma centrā nonāk gados vecākais varonis, un atkal saspringst, kad vēstījums skar jauniešus. Kopumā izrādes enerģētika atstāj uz skatītāju iespaidu ar pēcgaršu. Ir patiešām patīkami redzēt, ar kādu aizrautību strādā aktieri.
Tuvākās Saistīto izrādes, uz kurām var nopirkt biļetes, ir oktobrī un novembrī. Tallinas Krievu teātris joprojām rādīs arī Rasas Bugavičutes-Pēces Puiku, kas redzēja tumsā, par kuru KDi jau ir rakstījusi. Augusta beigās Bertolta Brehta Trešās impērijas bailes un postu skatītājiem atrādīs Krieviju atstājušais režisors Timofejs Kuļabins. Septembrī plānota Pjēra Bomaršē Figaro pirmizrāde Rīgas Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja Sergeja Golomazova režijā, viņam šis būs jau trešais iestudējums Tallinā.
Saistītie
Tallinas Krievu teātrī 3., 6., 25. oktobrī, 8., 21. novembrī
veneteater.ee