Maijā Kaņepes Kultūras centrā notika VSIA Rīgas cirks organizētais pasākumu cikls Sarunas par cirku. Cirks mainās. Pirmajā sarunā cirka mākslas organizāciju eksperts Johans Floks palīdzēja apjaust mūsdienu cirka daudzveidību, kā arī izprast cirka mākslas žanra un industrijas specifiku. "Šajā darbības posmā mums ir īpaši svarīgi iesaistīt visus tos, kurus interesē Rīgas cirka attīstība, kuri var pievienot savas idejas un atbalstu. Sarunas par cirku būs laba platforma domu apmaiņai un izpratnes veicināšanai. Plānojam sarunu gaitā atklāt visdažādākos cirka krustpunktus ar citām nozarēm, katru reizi uzaicinot kādu pieredzējušu runātāju," plānus atklāj Rīgas cirka valdes locekle Ināra Kehre.
Johans Floks vada starptautisko tīklu Fresh Arts Coalition Europe (FACE), kurā pulcējas 46 mākslas organizācijas no 22 valstīm. Tīkls veicina starptautisko sadarbību un popularizē starpdisciplināras mākslas formas. Paralēli Johans Floks konsultē arī citas mākslas organizācijas, piemēram, CASA Circuits (mobilitātes programma, kas atbalsta profesionāļu starptautisko sadarbību), Circus Incubator (profesionālās izaugsmes programma jaunajiem māksliniekiem un kuratoriem Eiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā). Eksperts regulāri vada meistarklases un seminārus par kultūrpolitiku, starptautisko sadarbību, stratēģisko menedžmentu gan augstskolās, gan profesionāļu semināros un konferencēs.
Intervija notika brīdī, kad Saeimas vēsturiskais 15. jūnija balsojums, kas turpmāk aizliedz savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā, vēl nebija noticis.
Vai atceraties pašu pirmo cirka izrādi, ko redzējāt savā mūžā?
Jā. Tas bija laukos pie vecvecākiem. Tā bija ļoti maza telts, kurā varēja ieiet maz cilvēku. Tas bija čigānu cirks ar čigānu mūziku un dažnedažādiem numuriem.
Vai izrādē piedalījās arī dzīvnieki?
Īstenībā nē.
Kā vērtējat vēsturisko Rīgas cirka ēku? Vai saredzat tajā potenciālu jaunā cirka attīstībai?
Jā, pasaulē daudzviet esmu redzējis šādas vēsturiskas ēkas, un, manuprāt, nav nekādu pretrunu, lai tajās skatītājiem piedāvātu priekšnesumus ar citu estētiku. Mūsdienās ir tik daudz dažādu cirka estētiku, sākot no tradicionālā cirka, beidzot ar laikmetīgās dejas, postdramatiskā teātra, jauno mediju un vizuālās mākslas ietekmi. Spektrs ir ļoti plašs.
Dažreiz cilvēki ir apjukuši – kāda ir atšķirība starp cirku un dejas teātri, cirku un objektu teātri? Viņi vaicā: "Vai tas ir cirks?" Vai, jūsuprāt, XXI gadsimta mākslā mums vispār vajadzētu uzdot jautājumu, kas tas ir?
Jā. Tas pats notiek visās performatīvajās mākslās – dejas teātrī un citur. Izpausmes ir tik bagātas un dažādas, ka patiešām dažreiz jūs vēlētos tam piešķirt noteiktu žanrisko apzīmējumu, bet tas nav iespējams. Interesanti, ka publikai ir mazāka izpratne par atšķirību starp klasisko cirku un jauno vai moderno cirku nekā, piemēram, dejas mākslā vai teātrī. Pieļauju, ka tas izriet no repertuāra, jo cirkā neiestudē ne Šekspīru, ne Moljēru. Laikmetīgajā teātrī šos dramaturgus joprojām dažādi interpretē, un rodas dialogs starp šodienīgo mākslu un klasiku. Klasiskais cirks nozīmē to, ka tajā ir visas tradicionālās cirka mākslas tehnikas un žanri (žonglēšana, ekvilibristika, trapeces, akrobātika u. c.). Jaunā cirka mākslinieki šos elementus izmanto un interpretē. Nepazīstu nevienu aktieri, kurš teiktu, ka Šekspīrs ir pagātne. Tas pats attiecas arī uz cirku. Tāpat nepazīstu nevienu jaunā cirka mākslinieku, kurš noniecinātu klasisko cirku. Pastāv saikne, kas nebūt nav jāpārcērt.
Esat uzaicināts konsultēt Rīgas cirka jauno vadību stratēģijas veidošanas jautājumos. Noteikti esat informēts par psiholoģiski sarežģīto fonu, kādā Latvijā notiek tradīciju maiņa, jēdzienu "cirks" un "cirka māksla" nomaiņa. Bijušie cirka mākslinieki jūtas dziļi aizskarti, īpaši zvēru dresētāji, kuri saka: "Mēs neesam nekādi briesmoņi!" Kā jūs viņus varētu mierināt brīdī, kad cirks arī beidzot Rīgā (laikmetīgā cirka dzimtenē tas notika jau XX gadsimta 70. gados) neatgriezeniski mainās?
Tas, kas mainās, ir izpratne par dzīvnieku labturību – kā sabiedrība kopumā izturas pret dzīvniekiem. Mūsdienu sabiedrībā dzīvnieku labturības izpratne ir ļoti augsta – mēs rādām, ka vēlamies pret dzīvniekiem izturēties tāpat kā pret cilvēkiem – ar cieņu, apzināmies grūtības, kas saistītas ar pienācīgu savvaļas dzīvnieku uzturēšanu. Es domāju, ka šajā ziņā nav nekādu cīņu – visi grib, lai dzīvniekiem ir labi. Ne tikai, lai viņš parāda vienu vai otru triku arēnā, bet arī lai viņam pašam ir labi apstākļi – nodrošināta veterinārā aprūpe, pietiekama telpa u. tml. Šajās rūpēs ir iesaistīti daudzi cilvēki. Es jūtu, ka šajā diskusijā tiek nošķirti savvaļas dzīvnieki no mājas dzīvniekiem, piemēram, zirgiem, kas ar cilvēkiem izsenis ir dzīvojuši kopā.
Atceros no bērnības cirka izrādēm, ka man patika mazie, priecīgie sunīši, kas izšāvās kā bultas arēnā un skrēja pa manēžas apmali, bet bija dusmas uz dresētājiem, kas ķeksēja un bakstīja ziloņiem kājas, kamēr dzīvnieki smagnēji nolaidās uz ceļiem. Nekādi nespēju saprast, kāpēc nepieciešama tik trula varas parādīšana. Ziloņi izskatījās šausmīgi skumji.
Kad skatāmies televīzijas pārraides par savvaļas dzīvniekiem, mums gribas izglābt planētu. Pat tos dzīvniekus, kuri nekad nav dzīvojuši Indijā vai Āfrikā, sabiedrība grib pasargāt, lai tie nedzīvotu sliktos apstākļos. Ja mēs runājam no mākslinieciskā viedokļa, kādreiz zirgi ir pat operās, arī vēsturiskajās filmās ir daudz zirgu. Es domāju, ka viss ir atkarīgs no tā, kādam nolūkam tas tiek darīts – vai tam ir māksliniecisks mērķis, lai dalītos pārdomās un analizētu sabiedrību, vai tikai šova pēc, lai piespiestu ziloni nolaisties uz ceļiem u. tml. Galvenais jautājums cirkā ir par mērķi – kāpēc jūs darāt to, ko darāt. Tas neattiecas tikai uz dzīvniekiem, arī uz meistarību – kāpēc jūs šūpojaties trapecē? Mani, protams, ļoti valdzina un sajūsmina arī tīrs spēles, šova teātris, deja un cirks, bet es tomēr gribu redzēt arī dejas, cirka un teātra pārējo nopietno daļu.
Cirks ne tikai kā sports, bet māksla?
Jā.
Jūs konsultējat Rīgas cirka attīstības stratēģijas izstrādāšanu. Kādi ir jūsu galvenie ierosinājumi?
Vissvarīgāk, lai pati komanda noticētu, ka šī tiešām ir telpa cirkam, un vadītu ierindas publiku virzienā, kas ļautu atklāt cirka mākslas plašo daudzveidību. Tas paredz starptautisku perspektīvu, tāpēc ka šī dažādība nāk no daudzām valstīm – Austrālijas, Kanādas, Beļģijas, Francijas. Ir jābūt atvērtiem Eiropas un starptautiskajā kontekstā. Cirks vienmēr ir bijis starptautisks, arī klasiskais cirks, un ne tikai tāpēc, ka tas daudz ceļo. Ja jūs gribat iegūt labu cirka mākslinieka izglītību, jūs dodaties studēt uz kādu citu valsti, satiekat dažādus pedagogus. Cirks ir izteikti starptautiska platforma. Tas ir ļoti svarīgs aspekts. Trešais aspekts – kā šajā vēsturiskajā ēkā tiešām radoši strādāt. Protams, tā tiks atjaunota, un publika pieņems šo vēsturisko kultūras mantojuma celtni, bet jautājums ir, kas tikmēr notiks starpperiodā. Lai atjaunotu ēku atbilstīgi visiem drošības noteikumiem, paies vairāki gadi. Jautājums – kādus modeļus jūs izstrādāsit, lai iepazīstinātu publiku ar cirku un saglabātu šo organizāciju dzīvu. Tas ir radošs process.
Pagājušogad Viļņas starptautiskajā cirka festivālā redzēju vairākas izrādes, kas atklāja, ka cirka izrādē iespējams arī skarbs sociālais patoss. Vai tas ir tipiski mūsdienu cirka mākslai?
Jā. Mums ir ļoti daudz sociāli atbildīgu cirka trupu. Arī tas izriet no cirka starptautiskā konteksta. Trupās ir apvienojušies cilvēki no dažādām zemēm ar atšķirīgu pieredzi. Ir daudzas kompānijas, kas savos uzvedumos pieskaras ļoti nopietnām tēmām, piemēram, klimata pārmaiņām.
Kāds teiks – atstājiet man cirku tikai priekam, par ekoloģiskajām problēmām jau varu lasīt ziņās un skatīties televīzijā.
Bet viņi to [prieku] var dabūt! Tikai kādā citā cirka izrādē. Piedāvājums ir tik plašs, ka ikviens var izvēlēties. Francijā vien ir 450 cirka kompāniju.
Profesionālās?
Jā. Somijā ir apmēram divdesmit. Lielbritānijā – sešpadsmit. Ir tiešām ļoti daudz cirka kompāniju un izteiksmes dažādības. Festivāli katru gadu var izvēlēties apmēram no 1200 iestudējumiem.
Pēc kādiem principiem šīs kompānijas Francijā darbojas?
Mums ir dejas, teātra un cirka kompānijas. Tās visas pretendē uz radošo stipendiju jauniestudējumu konkursos.
Kādā veidā Francijā var iegūt cirka mākslinieka izglītību?
Iesākumā var apmeklēt kādu interešu pulciņu vienu divas reizes nedēļā. Mums ir arī daudz amatierskolu, tādas ir arī Somijā un daudzās citās valstīs. Ja interese ir pavisam nopietna, tālāk var iestāties augstākajā profesionālajā skolā un saņemt bakalaura diplomu. Ne visās valstīs ir cirka skolas. Lūk, atkal nonākam pie tās pašas starptautiskuma idejas. Ja vēlaties apgūt cirka mākslinieka profesiju, jums būs jābrauc uz citu valsti un izglītība jāiegūst tur. Superpopulāras un atzītas skolas ir Briselē, Monreālā, Stokholmā. Arī Austrālijā ir daudz labu skolu. Šajās skolās ir lieliska izglītība, tās absolvē fascinējoši mākslinieki.
Francija vēsturiski ir bijusi cirka attīstības avangardā. Kā jūs to skaidrojat – kāpēc?
Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā daži teātra mākslinieki bija ļoti aizrāvušies ar cirku. Šī tendence sasaucās ar sešdesmito gadu nomadisma ideju. Tas bija kaut kas ļoti demokrātisks – cilvēki kopā dzīvoja un ceļoja. Šie mākslinieki izveidoja kaut ko līdzīgu cirka mitoloģijai. Jaunie cilvēki ļoti gribēja studēt cirka mākslu. Tika mainīts striktais klasiskā cirka ģimeņu un dinastiju princips, kas ļoti sargāja profesionālos noslēpumus un neļāva ienākt svešiniekiem no malas. Tomēr daudzas klasiskās cirka kompānijas kļuva arvien atvērtākas un atbalstīja jauniešu vēlmi trenēties cirka mākslā. Astoņdesmito gadu pašā sākumā Francijā tika atvērta cirka skola, un Kultūras ministrija to jau pašā sākumā izlēma atbalstīt. Mainījās kultūrpolitika, cirka kompānijām kļuva iespējams pretendēt uz radošā darba stipendijām. Apmēram tajā pašā laikā cirka skolas tika atvērtas arī Melburnā, Briselē, Monreālā, līdz ar to jaunā cirka uzplaukums nav tikai franču lieta. Tā bija starptautiska kustība.