Ķesteris: Katrā no mums ir paslēpts dīvainais, kas mūsos dzīvo kā kolbā

"Nav svarīgi, kas cilvēkos ir tipisks vai parasts. Tieši otrādi – svarīgi ir tas, kas cilvēku atšķir no citiem, dara to citādu, īpašu, neatkārtojamu, unikālu un varbūt pat nenormālu," apgalvo izrādes veidotāji. Galveno lomu šajā izrādē atveidos aktieris Ģirts Ķesteris, kurš publicitātes fotogrāfijās ir iepakots kastē ar ūdens pudeli rokā un gatavs "aizsūtīties" pie skatītājiem kā pasta sūtījums.Vārds "vau" nosaukumā ir no angļu valodas aizgūts sajūsmas sauciens vai suņu rejas?Tas faktiski ir citāts. Tur ir tāda ģimenīte – Pēteris Liepiņš kā tētis, Olga Dreģe  kā mamma un Ģirts Ķesteris kā dēls –, un mammai ir viena metode, kā viņa  pārbauda citu veselības stāvokli: "Vau!!!" Ja cilvēks satrūkstas, viss ir normāli. Ik pa brīdim lugā ir kāds "vau", jo tur ir salasījusies īsta dīvainīšu kompānija. Manam varonim ir draugs, kurš veido instalācijas, kas aizstāj sievietes, jo viņam ir bijusi sāpīga dzīves pieredze. Lai nebūtu ar viņām jākomunicē, ar iztēles palīdzību viņš transformē priekšmetus – putekļusūcēju, izlietni. Tur ir daudz interesantu tipu, bet es melotu, ja teiktu, ka luga nav par mums.Par Petra Zelenkas filmu _Parastais vājprāts _ikdienā kāds skatītājs rakstīja, ka tās varoņi visu laiku rīkojas nejēdzīgi, bet, ja ieskatās, viņi dzīvo kā mēs.Viņi ir tādi inteliģenti ampļi, bet sirsnīgi, jo viņi neizliekas, viņos ir daudz  tiešuma. Viņi visi neprātīgi meklē otru pusi, lai dzīvotu normālu dzīvi, kas viņiem vispār nav raksturīga, – piedāvājums ar čībiņām un televizoru viņu gadījumā vienkārši neiet cauri.Režisors Dž. Dž. Džilindžers teica, ka Mihailam Gruzdovam esot izdevies atrast precīzu komunikācijas kodu, kāds šodienas saraustītajā pasaulē būs ļoti viegli uztverams.Viņš mēģina izrādi pietuvināt ikdienai, viņš mēģina veidot dialogu šeit  saprotamā līmenī, kas ir sarežģīti, jo materiāls ir asāks, paradoksālāks. Kā mēs runājām pašā sākumā, katrā no mums ir paslēpts dīvainais, kas mūsos dzīvo kā kolbā, no kuras mēs to nelaižam ārā, – par to ir stāsts.Kas dzīvo jūsu kolbā?Es zināmos laika periodos ar sevi skaļi sarunājos. Citi to var uztvert kā dialogu ar tēlu vai kā teksta apgūšanu, bet nē. Man ne vienmēr ir jālieto telefona  klausule, lai paziņotu jaunumus pasaulei vai meklētu atbildes, jo reizēm tās ir sevī. Ja tu brīvi veido dialogu mutiski ar sevi vai rakstiski ar papīra lapu, tas tiek uzskatīts par dīvainību. Cilvēkiem piemīt dažādas dīvainības: šarmantās, sabiedrības legalizētās, piemēram, ģērbt sunīšus, bagātnieku izpriecas, kuras gan nesauc par dīvainībām. Ko teātris dara ar šīm dīvainībām?Teātris, kino vai jebkura cita mākslas nozare kalpo vienam – lai legalizētu to, kas līdz šim nav bijis legalizēts, lai pateiktu, ka viss, kas eksistē apziņas un zemapziņas, jūtu un emociju līmenī, ir absolūti normāli, ka tas ir cilvēka dabā un ka sabiedrības normas nosaka klišejisku uzvedību.Kā notiek šī dīvainību legalizācija?Ja tu kā skatītājs spēj identificēt savu  iekšējo dzīvi ar to, kas notiek uz  skatuves, un saproti, ka tu neesi viens savās sajūtās, kuras tu visu laiku it kā noliedz. Tāpēc man patīk komēdija kā žanrs, jo tu absolūtā nopietnībā atveido tēlu, bet situācijas un apstākļi ir tādi, kas veido grotesku, un pasmejoties var atrast daudz patiesības. Pateicoties kādai lomai, jūs pats esat pārdefinējis izpratni par normāls/nenormāls?Vēl joprojām Artelī ar _Dzelzs vilkiem _kuram ugunskuru ne pa jokam darbā Man arī būtu bail, kas tapis pēc amerikāņu autora Čārlza Bukovska stāstu motīviem. Viņš ir dzīves klaidonis, absolūti pašironisks, ģeniāls cilvēks savā brīvībā, kuram atdzīvoja s segas un kurš par to raksta ļoti nopietni, bet saprotamā un foršā veidā. Iespējams, tas mani ir ietekmējis visvairāk. Arī Petra Zelenkas darbs ir veltījums šim autoram. Tie visi nav stāsti par tā sauktajiem dzīves veiksminiekiem. Lugā Parastais vājprāts ikdienā ir cilvēki, kuri nāk no sociālisma perioda, – viņi visi zināmā mērā ir lūzeri, jo viņi ir zaudējuši kaut kādas pozīcijas un viņiem no jauna ir jāskrien iekšā jaunā formācijā, ko sauc par kapitālismu, bet ne par to ir stāsts, viņi ir fakta priekšā un dzīvo savās kastītēs. Tur ir kāds tips, kuram šķiet, ka būt opozīcijā pret sabiedrību ir seksīgi, bet kā teica Juris Žagars: "Nē, tas šodien nav vairs seksīgi, seksīgi ir būt pozīcijā."Izrādes pieteikumā kā iespēja izrauties no ikdienas agonijas tiek minēta iespēja aizsūtīt sevi prom pa pastu. Vai pašam ir bijusi šāda vēlme?Jā, protams. Kāds teica, ka pieci gadi vienā vietā esot normāli, bet tad ir  jāpāriet uz citurieni vai, paliekot turpat, jāmeklē jauns izaicinājums – ne jau kļūt par teātra direktoru vai māksliniecisko vadītāju, bet izaicinājums kā māksliniekam. Ir profesijas, piemēram, skolotāji, kuri vienā vietā strādā desmit, piecpadsmit, divdesmit gadu. Tāpat arī mēs teātrus nemainām tik bieži.Kas aktierim ir izaicinājums?Nosūtīt sevi kaut kur ārpus teātra, meklēt sev citu pielietojumu. Man bija ļoti laba pieredze vasarā, kad pilnīgi negaidīti mani uzaicināja piedalīties kādā krievu kinoprojektā.Tas, kas tik filmēts festivāla Jaunais vilnis laikā?Jā, godīgi sakot, es nebiju pārliecināts, vai man to vajadzētu darīt, jo tas bija gana nopietni, kaut arī komēdijas žanrā. Tur bija tik daudz improvizācijas ar krievu zvaigznēm – jāiet un jākomunicē nevis "Privet, ja Girt. Kak djela?", bet gan kā policistam, kurš pārģērbies par zviedru producentu un mēģina pierunāt viņus braukt strādāt uz Zviedriju. Ej nu ar Valēriju Ļeontjevu par to runāt! Vislabāk man patika, ka tu viņiem esi nekas, nulle: "Girt, prosto Girt! Vot takoj latiškij aktjor Girt," bet tad tu saņem novērtējumu – tu viņiem kļūsti par pārsteigumu, viņi tev kļūst par pārsteigumu.Jūs teicāt, ka aktierim ir nepieciešams sevi aizsūtīt prom no teātra. Intervijā Kultūras Dienai Dailes teātra galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers pauda bažas par to.Jā, bet viņš to minēja arī kā nepieciešamību, jo teātris nevienam aktierim nevar nodrošināt pietiekami lielu materiālo garantiju. Plus tā ir tradīcija – vai tad Smiļģa Dailes aktieri nepiedalījās kaut kādos projektos?! Citi saredz tajā konfliktu, bet tajā nav konflikta. Es domāju, ka šajos izteikumos ir cieņa un mīlestība. Ne bez tā. Kopā ar Džili mēs tomēr esam kaut ko "uzspridzinājuši", mēs esam radījuši savu teātri, Faustu, Kaligulu... Mēs tajā esam dzīvojuši un radījuši, mēs vienmēr esam saņēmuši gana lielu neizpratni no akadēmiskiem vērtētājiem un no tradicionālā skatītāju loka un savā laikā bijuši arī ļoti nesaprasti.Kura varētu būt nākamā bumba?Tā sauktais neatkarīgais teātris piedāvā daudz jauna, un tam ir skatītājs, kurš viegli pieņem šo jauno. Es tajā vēlos piedalīties, mēs tūlīt strādāsim kopā ar Juriju Djakonovu, darīšu to ar lielu prieku, jo saprotu, ka tas ir cits teātris, es esmu redzējis, ko viņš dara gan kā režisors, gan kā aktieris.Jūs no viņa kaut ko varat arī iemācīties?Jā, noskatījos Makbetu – smalki, eleganti, paradoksāli un smieklīgi, tajā pašā laikā ļoti nopietni un atdevīgi. Es viņam pēc tam arī pateicu: tu man uzdāvināji ne tikai vakaru, tu man uzdāvināji iespēju paskatīties citādi uz sevi kā aktieri.Ir kaut kādas lietas, ko jūs nevarētu nospēlēt, jo esat cita paaudze?Es nezinu, ko es vēl nebūtu spēlējis, mēs esam auguši ar klasiku – ar Tolstoju, Ostrovski, Čehovu, Šekspīru, Dostojevski –, tā ir pasaules līmeņa dramaturģija. Vai es varu – tas ir viens, vai es gribu – tas ir cits jautājums. Vai man tas ir vajadzīgs? Bieži vien es saku, ka ne, bet es to daru, jo tāds ir mans amats, man nav tik lielā mērā iespējas izvēlēties.Kura ir tā tēma, par kuru šobrīd gribētos runāt?Kad atver Dailes teātra durvis, ārpusē var redzēt filmas Septiņi psihopāti afišu. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri zog sunīšus, lai pēc tam prasītu izpirkuma maksu, – man gribas spēlēt šādos stāstos, kuriem nav ne konkrēta žanra, ne konkrētas tēmas. Parasti to centrā ir mazliet pazaudējušies cilvēki, kuri izdomā foršas muļķības un paši tajā apjūk. Tajā visā ir kaut kāds paradokss. Faktiski mēs varam sevi iepazīt vislabāk, kad esam lūzeru pozīcijā, jo tad sākam kaut ko piedzīvot, citādi dzīvojam diezgan pragmatiski. Lokators saasinās, un tu sāc redzēt pasauli citādi, meklē citas iespējas. Uzzini, kā pasaule pret tevi izturas, kas ir patiesībā. Kamēr esi veiksminieks, tikmēr viss ir labi.Jāsaprot, ka tevi veido neveiksmes, nevis veiksmes: visu laiku tu nevari būt tas, kurš iedvesmo kolēģus, skatītājus. Ir kāds brīdis, kad šķietami nekas nenotiek, tāds dīvains periods. Tajā brīdī jūties kā zaudētājs, un situācija sākotnēji ir ļoti nepatīkama, vienīgais, ko man ir iemācījusi dzīve, – nemeklēt vainīgos un nevainot sevi, vienkārši mēģināt izanalizēt, kas notiek, būt objektīvam pašam pret sevi. Tu jūties izsīcis radošajā ziņā, līdz ar to arī personīgā dzīve tev nešķiet tik... nav tā, ka tev kaut kas kompensējas, arī tas nenotiek, jo ir neapmierinātība.Tam ir kāds reāls pamats?Tas tā vienkārši ir, un viss, nevis tāpēc, ka tu to pareizi vai nepareizi darīji vai kāds cits to ietekmēja. Tad jau analīzei nav nozīmes.Analīzei ir nozīme, lai nepsihotu. Ja tu to uztver kā mācību stundu un nemēģini dzīvot tikai melnbaltajā programmā, tad viss ir forši.Kopš 2007./2008. gada sezonas jūsu vārds ne reizi nav bijis lasāms  _Spēlmaņu nakts _sarakstos. Vai tas atstāj iespaidu uz jūsu pašnovērtējumu?Tiešā veidā – nē. Šis man ir bijis ļoti radošs un veiksmīgs laiks ar labiem iestudējumiem – tik daudz spēcīgu raksturu es dzīvē nebiju veidojis! Katram ir svarīgs novērtējums, esmu teātrī vairāk nekā divdesmit gadu, lai pārsteigtu ar sevi, ir ļoti, ļoti jāpiepūš vaigi. Kad tev patiešām ir ko teikt pēc maksimālā un tev tiek iedots personāžs, ar kura palīdzību tu to vari izdarīt, tad vari būt personīgs un pārsteidzošs. Jāgaida zvaigžņu sakritība?Kāpēc tā nevarētu būt šī loma?!