Līdzīgi kā Rīgā, arī Berlīnē šoruden sablīvējušies agrāk plānoti un pārcelti notikumi, kas veido interesantas kombinācijas. Ir izteikta interese par postpadomju telpu, kas izpaužas gan režisora Timofeja Kuļabina Jūlijas jaunkundzē un Kirila Serebreņņikova Dekameronā Berlīnes Vācu teātrī, gan turpat sarīkotajā festivālā Radar Ost, kurā piedalījās režisori un aktieri no Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas un Bosnijas un Hercegovinas. Festivāla fokuss bija mākslinieki riska apstākļos.
Padomju Savienības eksistences atbalsis ir jaušamas arī vērienīgajā Ludvigu kolekcijas izstādē The Cool and the Cold, kurā izstāžu centra Gropius-Bau telpās vienuviet apkopoti PSRS un ASV mākslinieku darbi, kas tapuši no 1960. līdz 1990. gadam. Šajā ekspozīcijā divu gleznu atstatumā no kāda Endija Vorhola darba ir redzama Maijas Tabakas glezna 1945. Rīga, kas pēdējo reizi Rīgā eksponēta, šķiet, 2017. gadā.
Vēl kāda šīs sezonas iezīme saistās ar trim vārdiem – komponistu Kurtu Veilu, dramaturgu Bertoltu Brehtu un režisoru Beriju Koski. Tieši Berijs Koskis tikko ir iestudējis Trīsgrašu operu teātrī Berliner Ensemble, kurā izrādes notiek pilnās zālēs, bet Berlīnes Komiskajā operā viņš savā pēdējā sezonā šī opernama intendanta statusā sadarbībā ar tā muzikālo vadītāju Aināru Rubiķi iestudējis Veila un Brehta Mahagonijas pilsētas spožumu un postu – dzēlīgu satīru par kapitālisma nejaukajiem vaibstiem. Komiskās operas repertuārā ir iekļauta arī Veila dziesmu programma Lonely House – dziedātāju Katarīnu Mērlingu pie klavierēm pavada pats Berijs Koskis (koncertu varēs dzirdēt 24. oktobrī, 2. un 14. februārī).
Gandrīz askētiski
Kurts Veils Mahagoniju ir sarakstījis 1929. gadā, tikai gadu pēc Trīsgrašu operas, un, par spīti didaktikai, kuras darbā netrūkst, opera joprojām skan aktuāli – tuksneša vidū uzceltā baudu pilsēta, kuras vienīgais netikums ir naudas trūkums, dod iespēju režisora fantāzijai. Un tieši tas ir pārsteidzoši – Berijs Koskis, kas mēdz uz skatuves radīt košu, reizēm apzināti kičīgu, bet vienmēr vizuāli piesātinātu pasauli, šoreiz ar scenogrāfa Klausa Grīnberga līdzdalību radījis melnbaltu, lai neteiktu – melnu, vidi, kas pakāpeniski transformējas pasaulē, kuras virsmas spoguļojas viena otrā, radot sirreālu iespaidu.
Klausa Brunsa kostīmi pirmajā cēlienā ir ļoti ikdienišķi, it kā varoņi būtu uznākuši uz skatuves no ielas. Vēlāk visi, izņemot protagonistu Džimu Mahoniju, tērpti melni vizuļojošos kostīmos. Taču nekādas Mahagonijas nav jau no paša sākuma – tikai ilūzija. Nekādu māju, galdu, krēslu. Naudu met spaiņos, kuros var arī izvemties. Tāds eleganti zvīļojošs prastums bez īpašas izlikšanās, un, ja vajag, sabiedrība ir gatava kolektīvi nogalināt to, kas pret to iestājas.
Izrādes centrs ir Alans Kleitons Džima lomā – pārliecinošs gan vokāli, gan aktiermeistarībā, Nadīne Veismane ir ciniski groteskā Leokādija Begbika, meitenīgo Dženiju Hilu dzied Komiskās operas štata soliste Alma Sadē. Izrādes ierakstu līdz 29. oktobra vakaram iespējams noskatīties Komiskās operas mājaslapā.
Dienu iepriekš bija iespēja piedzīvot vienu no Berlīnes Komiskās operas simfoniskajiem koncertiem, kādus teātris rīko regulāri. Aināra Rubiķa vadībā orķestris ļāva iemirdzēties Kloda Debisī, Artura Onegēra un Aleksandra Skrjabina skaņdarbiem, kā arī kopā ar pianistu Simonu Barto atskaņoja Sergeja Rahmaņinova Otro klavierkoncertu. Tieši koncerta formātā, kas ļauj diriģentam un orķestrim muzicēt uz skatuves, nevis tās bedrē, var novērot to savstarpējo ķīmiju, kas valda starp Aināru Rubiķi un viņa vadīto kolektīvu, kā arī enerģiju un dzīvesprieku, ko diriģents pārraida zālei. Kaut arī gan pianists, gan diriģents bija skopi un nesniedza publikai nevienu piedevu, skatītāju mīlestību nevarēja nejust.
Zinot, ka prestižā Berlīnes Valsts opera Unter den Linden no Komiskās operas atrodas kādu septiņu minūšu gājiena attālumā, ir skaidrs, ka ir vajadzīga atšķirīga pieeja, un viens no faktoriem, kas to ļauj īstenot, ir Aināra Rubiķa jauneklīgums un dinamisms. Simfoniskajā sērijā šosezon plānoti vēl vairāki koncerti, kuros Aināra Rubiķa vadībā uzstāsies arī akordeoniste Ksenija Sidorova – 28. janvārī un vijolniece Baiba Skride – 17. jūnijā.
Vēl piebilde par teātru un opernamu stratēģijas atšķirībām. Vācijas pašreizējais pandēmijas regulējums pieļauj izrādes pilnās zālēs, ja publika visu laiku sēž maskās vai arī ar atstarpēm, uz priekšnesuma laiku maskas noņemot (vismaz praksē tā notika). Katrs teātris ar atšķirīgu centības pakāpi interpretē skatītāju plūsmas virzīšanu no ļoti striktas nodalīšanas, liekot lejup kāpt pa vienām kāpnēm, bet augšup pa citām, līdz burzmai bufetē – kā vecos laikos pirms pandēmijas.
Variācija par tēmu
Virsrakstā minētais motīvs no Mahagonijas pārceļojis arī uz Renē Poleša izrādi Kāda priekškara celšanās un krišana un kāda dzīve pa vidu, pirms kuras pie teātra Volksbühne spēlē īsts orķestris. Šis iestudējums, kā arī teātrī Schaubühne skatāmā spāņu aktrises un režisores Anhelikas Lidellas viesizrāde Liebestod, lai arī gana atšķirīgas, uzrāda teātra valodas meklējumus ar spilgtu vizuālo tēlu palīdzību. Renē Polešam tas ir kustīgs skelets uz aktiera Martina Vutkes muguras, dzīvs trusis un izrādes nosaukumā minētais priekškars, savukārt Anhelikai Lidellai – apmēram desmit dzīvi kaķi, četri zīdaiņi, kurus uznes četri vīrieši, kam izrādē faktiski nav citu radošo uzdevumu, visbeidzot cilvēks ar smagu invaliditāti, konkrēti – ar vienu roku un vienu kāju. Metaforiskā teātra paņēmienu arsenālā varam ierakstīt arī aktrises asiņojošos ceļus. Viņa mērcē savās asinīs baltmaizi un ēd to. Tikai nosaucot izmantotos tēlus un paņēmienus, nevar raksturot iestudējuma poētiku un saturu.
Abās izrādēs nozīmīga loma ir skaņu partitūrai, bet rezultāts vienā gadījumā ir dauzonīgi rotaļīgs, otrā – pretenciozi apliecinošs. Renē Polešs ironiski reflektē par teātra dabu, savukārt Anhelika Lidella iemūžinājusi savulaik leģendāro torero Huanu Belmonti, kurš vēršu cīņām piešķīris ne vien mākslas, bet pat filosofijas dimensiju, taču mūžu noslēdzis pašnāvībā.
Krievi un vācieši
Režisora Kirila Serebreņņikova Dekamerona pamatā ir Džovanni Bokačo darbs, bet stāsti ir pārrakstīti un adaptēti mūsdienu situācijai. Mēģinājumi notikuši Maskavā, kur ieradušies arī vācu aktieri, taču izrāde daļēji notiek krievu valodā, jo sastāvs ir jaukts un izrāde ir Berlīnes Vācu teātra un Maskavas Gogoļa centra kopražojums, kam pēc ieceres bija jāiznāk jau 2018./2019. gada sezonā, taču tas nebija iespējams režisora mājas aresta dēļ, savukārt vēlāk izrāžu norisi traucēja pandēmija.
Angļu titri Vācu teātrī diemžēl ir grūti saskatāmi pat no desmitās rindas, jo ir augstu un sīkiem burtiņiem, tāpēc daļa izrādes satura jānolasa neverbāli, bet Kirila Serebreņņikova izrādēs tā nav īpaša problēma. Pēc visai apjomīgā pirmā cēliena ir sajūta, ka režisors atrāda savu paņēmienu arsenālu, veido cilvēcisko attiecību un vājību kolāžu, kam ir divas saistvielas – ainas no fizioterapijas nodarbībām ar pavulgāru instruktori un vingrojošām sirmgalvēm, kā arī Vācijā labi pazīstamas dziedātājas (Vikipēdija raksta – Kunstfigur, tātad mākslas figūra) Žoržetes Dī izpildītās dziesmas ainu starplaikos. Ir arī klaja didaktika, papildinot Bokačo sižetus ar stāstiņu par nežēlīgu meiču, kura liek savam pielūdzējam plikam lēkāt ziemas salā, lai pasmietos par viņu, savukārt puisis vēlāk izliekas par kosmētikas firmas pārstāvi un panāk, ka šī influencere ieziežas ar vielu, kuras pamatā ir mēsli.
Otrajā cēlienā, sekojot režisora iecerei, pēc gadalaiku cikla nonākot ziemā, vienā no novelēm darbība pārcelta uz padomju karaspēka daļu un atveido jauna karavīra un virsnieka meitas traģisko mīlestību. Jau pirms tam var just režisora intonācijas maiņu, atsakoties no atsvešinājuma un ironijas, un stāsts paņem skatītāju savā varā. Jāpiebilst, ka šoruden Berlīnes skatītāji varēja novērtēt arī Kirila Serebreņņikova izrādi Outside, kuru Rīgā redzējām 2020. gada janvārī.
Visbeidzot – ja esat Berlīnē līdz 13. novembrim, bez maksas iespējams apmeklēt visas izstādes Humbolta forumā, ieskaitot interaktīvo ekspozīciju par Berlīni un daļu no Etnoloģijas muzeja ekspozīcijas, kas vēl ir tapšanas stadijā. Savukārt krievu impresionisma izstāde Potsdamas Barberīni muzejā būs atvērta līdz 9. janvārim, un tā noteikti ir apskatīšanas vērta.
Izrāde
Mahagonijas pilsētas spožums un posts
Berlīnes Komiskajā operā 23. un 29. oktobrī, 7. un 13. novembrī
www.komische-oper-berlin.de