Izrādei Komūna Nacionālajā teātrī ir saturīga programmiņa. Bez tradicionālajiem režisora un autora ievadvārdiem atrodama arī izziņa par komūnas dzīvesveidu Dānijā XX gadsimta 70. gados un kādas komūnas dalībnieces Rīes Luīzes Kirkebjergas atmiņas. Izzinošais teksts dod signālu, ka Tomasa Vinterberga un Mogensa Rukova lugā Komūna ir īsta tēmu biežņa. Katru no tām varētu šķetināt atsevišķi. Arī pats Tomass Vinterbergs, runājot par savu 2016. gadā uzņemto filmu Komūna, uzsver, ka materiālā, kurā ir tik daudz tēmu, ir bijis svarīgi saprast, kas būs centrā un kas veidos fonu.
Attiecības starp pieaugušajiem, sievietēm un vīriešiem, vieninieku smeldze, vecāku attiecības ar bērniem un visam pāri jautājums – vai dzīve komūnā ir iespējama tik idilliska un labi ieeļļota, kā iknedēļas sapulcē "vai visi laimīgi?" vienojušies komūnas iedzīvotāji, – tie visi ir Komūnas jautājumi. Vinterberga izvēle filmā ir Annas drāma un pārējā grupa kā grieķu koris. Valtera Sīļa izrādē man šīs izvēles – jēgas akcentu un intonācijas kamertoņa – pietrūka. Šobrīd vienos svaru kausos liktas gan psiholoģiskas smagas tēmas un emocijas, gan kariķēti dekoratīvi nieki, kas sazin kāpēc tiek izspīlēti, netaupot skatuves laiku un enerģiju. Droši vien šo izrādi nevar pa īstam "slēgt", ja nesaprot, kāpēc tik liela loma atvēlēta Ditas Lūriņas Monas ērmīgi zirdziskajiem smiekliem.
Skatoties izrādi, ir jādomā, kas tajā visā pa īstam svarīgs bijis Valteram Sīlim. Režisors gan programmiņā atklāj, ka viņu vadījusi pandēmijas laikā piedzīvotā nostalģija pēc kopības un tuvības. Tomēr izrādē pietrūkst kādas tēmas dziļāka konturējuma.
Šļakatas uz baltām sienām
Utopijas nedarbojas. Nekad, neviena, nekādā veidā. Un tomēr vispirms Tomass Vinterbergs, tagad Valters Sīlis to ir nolēmuši pārbaudīt vēlreiz. Vinterbergam tam ir reāls biogrāfisks iemesls, un filma viņam savā ziņā bija terapeitiska. Viņš ar māsu un mammu komūnā dzīvoja no septiņu līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Intervijās Vinterbergs stāsta, ka filmējot jutis, ka notiekošo atkal vēro no bērna skatpunkta un pamana komūnas dzīvē daudz ko tādu, ko nebija ievērojis kā bērns.
Scenogrāfe un kustību māksliniece Ieva Kauliņa uz Nacionālā teātra lielās skatuves ir "uzcēlusi" milzīgu, respektablu baltu savrupmāju, kurā no centrālās telpas uz visām pusēm ir durvis ar istabām. No krēsliem tiek norauti pārklāji, māja pamostas no jaunu īpašnieku gaidām, un baltajā telpā iebrāžas krāsas un enerģija. Saimnieku – Ērikas un Annas – aptauju izturējušie kandidāti – "apburoši, toleranti, seksu alkstoši, gudri, politiski aktīvi, silti un pretimnākoši cilvēki" – sāk iekārtoties. Pēc neveiklās intervijas ainas, kurā aktieri "atrāda" savus varoņus jo dīvaināk un ķēmīgāk, mainās izrādes temporitms, un iekārtošanās aina varētu patikt arī Vinterbergam, kura ideāls bija, lai komūna dzīvotu ar rokgrupas enerģiju. Tiek sanesti podi ar mājas svētībām, pie sienas salīmēti koši pretkara plakāti, tāda sajūta, ka griežas lentinieks un kompānija pošas uz kādu pretkara akciju, Lenona vai Morisona koncertu.
Svarīgi uzsvērt, ka izrādes laiks ir 70. gadu sākums, vēl 60. gadu enerģijas nospriegots gan hipijiskajās drēbēs, gan mūzikā. Tās nav 70. gadu beigas, kad jau griezās Paula, Dasēna un Dema Rusa plates.
Komūnā dzīvo: Ulda Anžes Viržils – franču puisis ar ģitāru, kurš nevēlas lieki sarežģīt dzīvi ar drāmām, ka tik naži asi. Kristiana Kareļina aizkustinošais milzis Ole, kurš T kreklā un pliku dibenu izskatās kā no gultiņas izvēlies puika, kuram vajag tikai vienu ciešu apskāvienu. Seksu var dabūt blakusistabā pie Monas, bet ar apskāvieniem – nav tik vienkārši. Ingas Misānes intelektuāle ginekoloģe Dite – tieša, korekta, necieš nekādu miglu lietu kārtībā. Kad viņa sakārto brilles un saka "mīļā", dažiem ir bail. Ivara Kļavinska Stefans, kurš dedzīgi nobalso par Ērika blondās skaistules ievākšanos komūnā, bet pats labāk jūtas drošā teritorijā ar savu Diti, kura, viņa vārdiem runājot, ir "kā ādas soma, kas kļūst tumšāka".
"Triangolo situācija"
Viss iet kā pa sviestu, kamēr arhitekta Ērika dzīvē neienāk jauna sieviete, kas vecuma ziņā der meitai par draudzeni. Līdz tam daudz jauku vakariņu ar to jauko draugu murdoņu un bļodu padošanu cits citam, kā tik daudziem pietrūka pandēmijas laikā. Un varbūt tikai pāris aliņiem par daudz. Ja kādu māc nostalģija pēc šādām izjūtām, noteikti ir vērts apmeklēt Komūnu, jo Valters Sīlis, kā zināms, ļoti labi prot uzburt cilvēciski siltas noskaņas. Jauka ir ekoloģiskā Ziemassvētku eglīte no izrotātajām celtniecības trepēm.
Manuprāt, problēma sākas tajā, ka šis tomēr primāri nav stāsts par jauko kopības garu, bet par "triangolo situāciju", kā saka Viržils, un "vibrācijām", kas saindē visu komūnas dzīvi. Vinterberga vārdiem – situācija ir "brutāla, ciniska un ļoti sāpīga". Kādā intervijā režisors atzīstas, ka tā ir arī viņa paša privātā dzīves pieredze, pēc 20 gadiem laulībā aizejot pie daudz jaunākas sievietes. Vinterbergs filmā ir izvēlējies divas vizuāli līdzīgas aktrises, kuras gluži vai spoguļojas viena otrā kā Ingmara Bergmana Personā. Anna un Emma izskatās gandrīz vienādi, tikai ar 20 gadu starpību, kas vecākajai sievietei ir īpaši sāpīgi. "Ir veca āda, un ir jauna āda," tieši formulē Vinterbergs. Līdzīgi rīkojies arī Jānis Streičs filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kur Lāsmiņa ir jaunāka mammas versija.
Valters Sīlis savā izrādē ir gājis gluži pretēju ceļu. Daigas Kažociņas Anna ir tumšmate, bet Madaras Botmanes Emma – blondīne ar Brižitas Bardo stila parūku. Bet vizuāli tā arī ir visa atšķirība. Daigas Kažociņas Anna ir tikpat meitenīga un trausla kā Emma, ja nu vispār izsakāmies par ādu un miesu. Tā kā skatītājam tiek aiztaupīts Ērika un Emmas iepazīšanās stāsts, atliek minēt, kas šis ir par gadījumu. Man kā skatītājai tomēr pietrūkst tiešākas atbildes, kaut vai mājiena, par Ērika rīcības patiesajiem motīviem un izjūtām. Protams, zinu, ka dzīve ir nežēlīga un pusmūža krīze – neticami banāla, bet tomēr – kūlenis no situācijas, kad Ēriks sēž Annai klēpī šūpuļkrēslā vai abi ballītes vidū ilgi lūkojas pāri istabai viens otram acīs, līdz Ērika cietsirdīgajai sievas noliegšanai šķiet pārāk neaptverams un mehānisks. Vai Ēriks ir pa īstam iemīlējies? Vai viņu pārņēmusi iekāre pret jaunību, kas izriet no bailēm par matu atkāpšanos? Ej nu sazini. Var jau būt, ka viņš pats nezina. Ja tā – tam Artura Krūzkopa aktierspēlē tomēr pietrūkst psiholoģiska pamatojuma.
Daiga Kažociņa savas Annas sievietes jūtu pasaulē ved līdzi pa drošām taciņām. Saprotu, noticu un jūtu līdzi. Vispirms viņas ierosinājumam vest jauno draudzeni uz komūnu, jo viņa taču nemīl savu Ēriku privātīpašnieciski un ja reiz viņš ar Emmu ir laimīgs un staro… Tālāk – noticu viņas apātijai, tam, ka kaut ko tādu nevar izturēt neviena dzīva sieviete un ka tas viņu iekšēji nogalina. Arī Valtera Sīļa izrādē, līdzīgi kā Vinterberga filmā, pusaudze Freja ir vienīgā, kura redz, kas pa īstam notiek ar mammu un kādā nekurienē ved pieaugušo principā bezatbildīgais eksperiments. Elizabete Skrastiņa precīzi nospēlē pusaudzes apjukumu – viņai ir daudz brīvības un līdzās visādas foršas tantes un onkuļi apmēram kā Kārļa Vērdiņa dzejolī Labvakar, mūsu mazo draudziņ!, bet izmisīgi pietrūkst drošības un īstas vecāku uzmanības.
Precīzāk – tēva, jo ar mammu abām ir tuvas attiecības. Mamma pietur matus, kad viņai sanācis streipuļojošai atgriezties mājās un nāk vēmiens. Un vispār vienmēr ir sasniedzama. Mātes un meitas tuvība izrādē ir uzrunājoša un dziļa. Tieši pusaugu Freja ir tā, kas atrisina samudžināto situāciju – uz savas upurēšanās rēķina. Skaidrs, ka mammai no šī murga ir jāaiziet, tieši tāpat kā Tildas Svintones varonei Pedro Almodovara filmā Cilvēka balss. Līdz nelabumam jānoklausās visa mūzika, kas saistās ar Ēriku, jāpielaiž uguns visām atmiņām un jāiziet pa durvīm.
Kopumā par Valtera Sīļa Komūnu varu teikt, ka tajā ir daudz jauku cilvēcisku momentu, tiek aktualizēts jautājums, kāds ir cilvēkam piemērotākais un dzīvotspējīgākais kopdzīves modelis (dzīve dažādās komūnās nebūt nav tikai 70. gadu parādība), vai pārāk liela brīvība kādā brīdī nevēršas pret pašu brīvības un visatļautības baudītāju. Visu šo tēmu pasniegumā man būtu gribējies sajust lielāku atkailinātību, sāpīgumu un dziļumu, kas aiz Monas "rēcīgajiem" smiekliem nav īsti saklausāms.
KOMŪNA
Nacionālā teātra Lielajā zālē 21.IV, 5., 16., 24.V plkst. 19, 4.VI plkst. 15
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–30