Izrādes Tuvā pilsēta recenzija. Pieskarties dibenam

Uz jautājumu, par ko ir izrāde Tuvā pilsēta, tās režisors Kirils Serebreņņikovs un dramaturgs Marjus Ivaškevičs atbild līdzīgi – par tumsu, cilvēka tumšo pusi. Ir vajadzīga pat ne drosme, bet vienkārši iekšējā motivācija, lai ietu uz teātri kaut ko tādu skatīties, un šis ir gadījums, kad es nemaz negrasos par atpakaļrāpuļiem pasludināt tos, kam šāda tematika vai estētika ne tikai nav tuva, bet pat izraisa aktīvu nepatiku. Taču es noteikti aizstāvu šādas izrādes tiesības būt repertuārā, pat ja dažas skatītājas iet laukā no teātra ar vārdiem: "Tas ir pilnīgs ārprāts! Nez ko kritika par to rakstīs?" 

Man pat liekas, ka Nacionālā teātra vadība, ieliekot šo izrādi abonementu sarakstā, rīkojusies kā politiķi, kas nepopulārus lēmumus pieņem uzreiz pēc vēlēšanām. Mainīt abonementus pēc Tuvās pilsētas noteikti būtu izaicinājums, bet jauno abonementu ciklu ar šādu iestudējumu sākt ir mazāk riskants lēmums. Tomēr teātris vēlas, lai tā lojālais skatītājs redz arī Kirilu Serebreņņikovu, neapiet šo Krievijas režijas burvīgo briesmoni, kura iestudējums šādā estētikā un ar šādu saturu, piemēram, Vācijā, neizsauktu nekādu ažiotāžu un tiktu uzskatīts drīzāk par meinstrīmu, bet pie mums joprojām dzīvo tādā kā skandāla statusā. Atliek cerēt, ka skatītājs tomēr neiet uz skandālu, bet mākslas darbu, ņemot vērā, ka izrāde kopumā atstāj visnotaļ pārliecinošu iespaidu.

Šeit, kur mūsu nav

Viens no zīmīgākajiem izrādes tēliem ir dažāda izmēra un formas ceļojuma somas un koferi. Neviens nevēlas dzīvot "šeit", visi tiecas nokļūt "tur". No šāda viedokļa mērķtiecīgas ir dramaturga izdarītās izmaiņas, salīdzinot ar 2005. gadā sarakstīto lugas pirmvariantu, kurā bija fiksētas divas konkrētas pilsētas – Malme un Kopenhāgena. Nojaucot konkrētību, autori problēmu paceļ vispārinājuma līmenī, reflektējot par tēmu "labi ir visur, kur mūsu nav", savukārt režisors vienu no epizodēm – tilta atklāšanu –, kurā sākotnēji sastapās Dānijas karaliene ar Zviedrijas karali, transformē vēlreiz, likdams kaimiņu pilsētu mērus – sievieti un vīrieti – spēlēt aktieriem vīriešiem (aina beidzas ar kaislīgu skūpstu).

Tilta atklāšana starp pilsētu "šeit" un "tur" noved otrā krastā Anniku – triju bērnu māti, kuras vīrs jau daudzus gadus brauc uz Tuvo pilsētu, un viņa, saprazdama, ka no vīra ir attālinājusies, iedomājas, ka, aizbraucot "tur", aptvers, kas par lietu, un spēs ar vīru identificēties. Taču viņa nonāk pilnīgi citā – savu apslēpto vēlmju – pasaulē, no kuras izejas nav. Dramaturgs atzīst, ka sižetu pasmēlies no reālās dzīves, proti, preses materiāla par sievieti, kura vienā pilsētā bijusi kārtīga ģimenes māte, bet otrā nodarbojusies ar prostitūciju.

Maija Doveika savu varoni izrādes sākumā spēlē kā iekšupvērstu, nomāktu dīvaini, un viņas pirmā sastapšanās ar Artura Krūzkopa prostitūtu Larsu ir kā atšķirīgā spēles stilā risināta komēdijas aina, uzsverot Annikas neveiklību, negatavību situācijai un rādot viņu tipisku "lauķu" stereotipu garā. Savukārt Gundara Grasberga Ivo paliek neatminams, un viņa noslēpums, kas šo vīrieti dzen uz Tuvo pilsētu, – līdz galam neatklāts. Tāpat kā neatšifrēta paliek Annikas un Ivo kopdzīves drāma, jo ģimenes dzīves īsti vairs nav, bet ir taču bijusi, ja reiz ir trīs bērni (uz skatuves parādās jaunākais – Kārļa Reijera atveidotais Juris – albīns ar baltiem matiem un ļoti gaišu ādu; šādi tiek uzsvērta zēna citādība). Ivo īpaši nedomā, kā jūtas Annika, kamēr pats braukā uz Tuvo pilsētu, taču viņš jūtas apdraudēts, kad ieradums aizbraukt kļūst par sievas dzīves sastāvdaļu. 

Maniaks pēc pasūtījuma

Marjus Ivaškeviča luga apvērš ierasto priekšstatu, ka dzimumu saskarsmē vīrietis ir aktīvā puse un vīrietis ir arī tas, kurš pērk miesiskās baudas par naudu. Ciniskā Brigita Marijas Bērziņas eleganti atsvešinātajā tēlojumā pārstāv sievietes – iekarotājas tipu, kas pakļauj vīriešus, taču viņas mutē dramaturgs liek vārdus, kas liecina teju par misijas apziņu, – izgaismot tumsu, kas valda cilvēkos. Savukārt Annika, izbaudījusi iespēju seksu pirkt, pēc tam pati nolemj izlikt sevi tirgū, taču veids, kādā uz skatuves risinātas viņas prostitūtas gaitas, lēkājot dažādās pozās uz lielas, melnas gumijas bumbas, joprojām vīrieti rāda kā vāju, gļēvu un pasīvu baudu pircēju, pār kuru aizvien valda sievietes. Artura Krūzkopa Larss izdzīvo emociju spektru no ciniskas rotaļlietas līdz cilvēkam, kuram sāp un kurš vēlas atdarīt.

Paralēli risinātais stāsts, kurš piedzīvojis radikālas pārmaiņas, salīdzinot ar sākotnējo versiju, ir Bila un Sirenetas attiecības. No Karlsona un Mazās Nāriņas samērā nevainīgās līdzāspastāvēšanas rakstnieks izveidojis būtiski atšķirīgu attiecību modeli – maniaku un upuri. Kaspara Zvīguļa Bils, kurā varētu pamosties pats Džeks Uzšķērdējs, "iesaiņo" Ditas Lūriņas Sirenetu polietilēna plēvē, padarot līdzīgu nārai (nāras motīvs ieskanas arī Annikas dīvainajos sapņos par kāju saaugšanu).

Bila monologi par "sievieti dibenā" vai klitora nozīmi, upurim atrodoties bezpalīdzīgā stāvoklī, ir riskantākā izrādes daļa, bet ne tāpēc, ka saturiski tā skartu tabu tēmas. Bila tekstu, lai cik izjusti tos runātu Kaspars Zvīgulis, ir par daudz, un tie ir pārāk izplūduši, lai konkurētu ar ekrānā redzamo Ditas Lūriņas izmisušo seju. Spriedelēšana par «sievieti dibenā» vai to, ka Amerika un klitors valda pār pasauli, tomēr nav tik aizraujoša, lai to klausītos lielās devās. Notiek paradoksālais – teksts atvirzās perifērijā, lai arī tobrīd Bils ir vienīgais runātājs.

Izrādē ir aina, kurā skatītājs faktiski tiek noķerts uz savas samaitātības pakāpes āķa. Plēvē ietītā Ditas Lūriņas varone tiek aplieta ar kādu baltu vielu (pienam par biezu, varbūt kefīru?), apšļākta ar kečupu un apsmērēta ar sinepēm. Tā ir skatītāja fantāzija, kas šīs substances iztēlē pārvērš (vai nepārvērš) spermā, asinīs un izkārnījumos. Neatklāšu, kā beidzas šis attiecību stāsts, vienīgi pateikšu, ka tas tikai nostiprina kopējo izrādes noskaņu par sievietēm, kuras ir īstās valdnieces seksualitātes pasaulē un tādējādi kontrolē vīriešu uzvedību kopumā. Pēdējā epizodē Dita Lūriņa par sievieti ar dubulto dzīvi atklāj to, kas nav dots Maijas Doveikas varonei, proti, emocionālo saikni ar ģimeni, kura par sievietes sānsoļiem neko nenojauš.

Ziemas sastingums

Iestudējuma estētiskā kvalitāte ir neapstrīdama. Īpaši maģisks ir otrā cēliena sākums, kad askētiskajā baltajā telpā ar lakoniskiem līdzekļiem radīts fascinējošs vizuālais tēls – ziema, sastingums. Jau ierasts, ka režisors pats ir arī scenogrāfs un kostīmu mākslinieks, tādējādi viņš panāk vizuālā risinājuma pilnīgu atbilstību koncepcijai. Protams, ir arī lietas, kas uzskatāmas par Kirila Serebreņņikova rokraksta paraugiem un firmas zīmēm – saukt var dažādi, arī par štampiem –, piemēram, neona uzraksti. Taču izrādes tēls ir absolūti pārdomāts (te jāatzīmē arī gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa ieguldījums), savā vietā ir video izmantojums un Jēkaba Nīmaņa improvizācijas par Šūberta Ziemas ceļa tēmu.

Otrajā cēlienā dramaturgs vēl vairāk nekā sākumā izplūdina realitāti, liekot varoņiem runāt par viļņiem, kas sitas pret ceturtā stāva logiem, un šāvieniem, kas raidīti gaisā, bet trāpījuši konkrētiem cilvēkiem. Tieši šīs realitātes nobīdes rada vārdos neizsakāmo sajūtu, ka stāsts jau no paša sākuma ir bijis par kaut ko pavisam citu, ne jau cilvēku alkām pēc cita miesas. Marjus Ivaškeviča lugas sirrealitāte ir vēl viens pārbaudījums skatītājam, kuram no sadzīviskā līmeņa nemitīgi jāpārslēdzas uz citu dimensiju un nav jāskatās uz notiekošo reālistiski.

Režisors panāk faktiski nevainojamu ansambļa saspēli, viss ir savā vietā. Tas, ņemot vērā īso izrādes iestudēšanas laiku, ir apbrīnojami. Var strīdēties par vēstījumu, taču nav šaubu, ka, piemēram, aktieru kailuma skatuviskais risinājums visās ainās ir pamatots un nav pašmērķīgs. Nav noslēpums, ka daļa skatītāju emocionāli noslēdzas tieši kailuma un seksuālo ainu dēļ, pat ja tās risinātas nosacīti. Tiem, kas saglabā atvērtību vēstījumam, primāri tiek uzrunāts prāts – tas Kirilam Serebreņņikovam arī ir raksturīgi. Tomēr Ivo un Annikas pēdējais dialogs uzvēdī patiesas eksistenciālas skumjas.

Tuvā pilsēta

Nacionālajā teātrī 21.III plkst. 19, 6., 21.IV plkst. 19, 29.IV plkst. 18

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 3–20