Viss taču ir tik skaidrs. Ir Satversmes 4. pants, kas noteic, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Ir Satversmes 77. pants, kas paredz, ka 4. pants, tāpat kā 1.,2.,3. pants, ir grozāms (lai kā mums tas nepatiktu, bet tā ir paredzēts pašreiz spēkā esošajā Satversmes redakcijā), un noteic, ka tas izdarāms tikai tautas nobalsošanā, ja grozījumus atbalstījuši vairāk nekā puse balsstiesīgo pilsoņu. Un ir atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai savākti nepieciešamie paraksti, lai šāda tautas nobalsošana notiktu. Skaidrs ir arī tas, kas mums, Latvijas patriotiem, jādara - noteikti 18. februārī jāierodas uz referendumu un jānobalso pret ierosinātajiem Satversmes grozījumiem, tādējādi tiesiski un demokrātiski nepārprotamā veidā jāpieliek trekns punkts jautājumam par krievu valodu kā otro valsts valodu.
Tad kāpēc viss šis juridiski politikāniskais panoptikums, kas tagad ap visu šo jautājumu savērpies. Sākumā filozofēšana par 4. panta nemainīgumu (kaut gan pastāv jau manis minētais Satversmes 77. pants), tad ņemšanās ap jautājuma saprotamību vai ne, it kā darīšana būtu ar kādiem grūtgalvīšiem. Tad filozofēšna par to, cik «muļķīgus» jautājumus var un cik nevar ar parakstu vākšanu izvirzīt referendumam (piemēram, ebrejiem vai sievietēm atņemt vēlēšanu tiesības) un ka derētu kāds uzraugs, kas vērtētu šo muļķīgumu (interesanti, kas noteiks šo uzraugu?). Tad stipri novēlots iesniegums Satversmes tiesā, kam seko Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra, manuprāt, tiesu varas pārstāvim nepiedienoša, meditācija par lietas būtību, pirms vēl tiesa vispār pieņēmusi lietas izskatīšanu, ar atklāsmi, ka Satversmes tiesa var apturēt (apturēt, nevis atcelt) 18. februāra referendumu (gan ar didaktisku piezīmi, ka iesniegumam jābūt «pareizi» noformētam). Kam, protams, sekoja loģiska aplaimotā rrrevolucionāra Vladimira Lindermana paziņojumi, ka referenduma apturēšanas vai atcelšanas gadījumos viņš «vedīs cilvēkus ielās». Un dažu manu kolēģu samulsušais jautājums - tad jau uz referendumu varēs neiet, jo Satversmes tiesa to tāpat pēc tam anulēs. Kāpēc piedalīties potenciāli nelikumīgā akcijā?
Kam visa šī putra? Putra, kuras rezultātā mēs varam nonākt situācijā, ka 18. februārī mēs nevis pieliekam skaidru un nepārprotamu punktu, bet gan ieslīgstam bezcerīgi izstieptā un samudžinātā juridiskās un politiskās sholastikas maratonā.
Protams, ir politiski spēki, kuru interesēs ir musināt šo jautājumu bezgalīgi. Ir arī atsevišķi politiķi un tiesību korifeji, kuri vienkārši steidzas piepelnīt savām personiskajām pagonām klāt kādu lieku zvaigznīti, steidzot izmantot iespēju izrādīties uz šī emocionāli sakāpinātā jautājuma fona. Tā gribas sacensties un pārspļaut, piemēram, to pašu juridiskās fakultātes studentu Mārtiņu Pavasari, kurš pats pēc savas iniciatīvas izveidojis video aicinājumu referenduma sakarā un guvis milzīgu popularitāti. Pārsteidz gan tieši t. s. tiesiskās koalīcijas dažu pārstāvju aktivitātes, jo - lai nu kam, bet viņiem vajadzētu zināt, ka tiesiskums pirmām kārtām nozīmē precīzu sekošanu esošajai konstitūcijai un likumdošanai. Un šī procesa nejaukšana ar iespējamām, varbūt pat nepieciešamām izmaiņām gan Satversmē, gan likumos, kas gan arī jāizdara korekti esošās likumdošanas paredzētā kārtībā. Un tiesiskuma koalīcijai jau nu vajadzētu rādīt piemēru, ka likumi jārespektē - kādi tie ir un vai tie patīk vai nepatīk.
Bet ir vēl viena lieta. Kaut kā rodas iespaids, ka mūsu politiskā un arī juridiskā elite ne sevišķi uzticas tai tautai, kurai atbilstoši Satversmei «pieder vara Latvijā». Filozofēšna par to, cik «muļķīgus» jautājumus drīkst lemt referendumā, arī tā pati runāšana par nepieciešamību padarīt tādus vai citādus Satversmes pantus par negrozāmiem norāda uz politiķu aizdomām, ka tā «nesaprotošā tauta» agri vai vēlu kādas ziepes var savārīt. It kā nebūtu tā, ka tikai tāda Satversme ir organiska demokrātiskai valstij, kas gala beigās balstās uz stabilu pilsoņu vairākuma konsensu, nevis uz teorētiska juristu simpozija secinājumiem.
Nezinu, varbūt esmu pārāk paškritisks (jo pats esmu bijis politiķis), bet tieši politiķi, nevis tauta ir tie, kas lielākās ziepes vārījuši. Es domāju, neviens nenosauks nevienu piemēru, kur pilsoņi šajos divdesmit gados referendumā būtu nobalsojuši «stulbi». Arī tagad vairākumam pilsoņu, manuprāt, viss ir pietiekami skaidrs, un viņi apzinās savu atbildību Latvijas valstiskuma priekšā. Tāpēc, mīļie politiķi, politikāņi, arī juridiskās domas korifeji un (piedodiet par spiedienu) Satversmes tiesas tiesneši, - atspringstiet, jo savāktie paraksti par krievu valodu ir tiešs izaicinājums mums, Latvijas pilsoņiem, un ļaujiet mums arī tieši, nepastarpināti uz to atbildēt - brīvi un atbildīgi kā savas valsts pilsoņiem doties 18. februārī uz referendumu un paust savu nepārprotamo izvēli. Jo nekas cits tā nenosargās Satversmē latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu kā nepārprotami pausta valsts pilsoņu vairākuma griba.