Pirmais. Neapmierinātība ar status quo provocē ignorēt vēlēšanas, jo tām neredz jēgu. Cilvēciski saprotami. Problēma tāda, ka, jo mazāku sabiedrības daļu pārstāv galu galā ievēlētie, jo pašsaprotami pieaug alerģija pret status quo. Politiskais žests (jo arī nepiedalīšanās vēlēšanās ir politiska rīcība) pats sevi uzkurina un baro. Uzsveru, ka neko nepārmetu vēlēšanas ignorējošajiem; ir tikai jāapzinās, ka šis protests, kura pamatā daudzos gadījumos ir patiesa vēlme, lai būtu reālas pārmaiņas, faktiski iecementē situāciju, pret kuru tas vērsts.
Šis loks nav pārraujams, ja sarūgtinātie psiholoģiski nav gatavi pieņemt, ka viņu līdzdalība vēlēšanās var nenest rezultātus pārskatāmā nākotnē. Tad, protams, rodas jautājums par līdzdalības jēgu, bet pretjautājums ir – ko konkrēti dod nepiedalīšanās? Vai no "tīras sirdsapziņas" sajūtas kaut kas patiešām mainās?
Otrais. Esam maza populācija, un tam ir savi – vismaz teorētiski – plusi (sasniedzamība komunikācijai) un mīnusi. Esam mīnusu apburtajā lokā. Mazas populācijas mīnuss ir alternatīvu elites grupu neiespējamība. Kā saka, visi visus pazīst, tepat vien jādzīvo ir. Līdz ar to mēs politiskajā procesā virzāmies no vienas saskaitāmo kompozīcijas pārgrupēšanas uz nākamo, kas – atkal – ir cilvēciski saprotami, bet arī nozīmē, ka elites grupu it kā nomaiņa ir fikcija. Turklāt, ja samierināmies ar to, ka tik mazā populācijā vienas elites paaudzes ietvaros alternatīvas grupas tiešām nevar izveidoties, teorētiski bija cerība, ka konfrontācija notiks starp dažādām paaudzēm. Nenotiek. Notiek "uzsūkšana". Arī daudz piesauktajam "svārstam" nav lielas nozīmes – tik mazas populācijas apstākļos, arī Saskaņai nonākot valdībā, nomainītos daži saskaitāmie, bet ne varas struktūra, jo struktūra nav tikai daži desmiti personāžu Jēkaba ielā un Brīvības bulvārī.
Trešais. Ņemot vērā Latvijas attīstības objektīvo līmeni, objektīvi spiedīgās vajadzības dominē gan pieprasījuma (vēlētāji), gan piedāvājuma (politiķi) pusē. Tas savukārt provocē formas pārsvaru pār saturu (kurš pārliecinošāk runās par "šeit un tagad") un īstermiņa risinājumus (t. sk. nepopulāru lēmumu atlikšanu). Te gan risinājums būtu bagātīgāka dažādu domnīcu ekosistēma, kas strādātu ar ilgtermiņa problēmām, lai tās nepaliktu novārtā, jo politiķiem nav spēka un laika tām.
Apburtie loki politikā
Pagājušajā nedēļā viens no Krustpunktu tematiem bija politiskās partijas XXI gadsimta Latvijā. Ņemot vērā, ka interesantas domas izteica visi runātāji, tālākais ir nevis raidījuma dalībnieku izteikumu vērtējums, bet tajos balstītas pārdomas. Proti, manuprāt, esam pamanījušies iekulties vairākos apburtajos lokos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.