Nesen veiktajā ekonomistu Džona Helivela, Ričarda Lejarda un Džefrija Saksa pētījumā, kurā apkopoti Gallup aptauju dati no 2005. līdz 2011. gadam, latvieši sevi ierindojuši starp visnelaimīgākajiem pasaules pilsoņiem - 156 valstu vidū atrodoties 105. vietā. Savu dzīvi Latvijas pilsoņi novērtējuši daudz slikāk par karadarbības piemeklētās Irākas iedzīvotājiem vai Indijas un Nigērijas pilsoņiem. Toties par vislaimīgākajiem pasaulē sevi uzskata mums kaimiņos esošo Skandināvijas valstu Dānijas, Somijas un Norvēģijas pilsoņi.
Var jau būt, ka ekonomistu pētījums ir liels pārsteigums kādam no dzīves atrautam mediju telpas patērētājam, jo kā gan paliek ar «Latvijas veiksmes stāstu». Ar kājām uz zemes stāvošam cilvēkam, kurš nav zaudējis saikni ar tautu, kuras vidū dzīvo, tas nav pārsteigums. Tas nav pārsteigums arī racionāli domājošam cilvēkam, kurš ir redzējis neseno CSP pētījumu, kas liecina, ka 87% Latvijas mājsaimniecību ir grūtības ar ikdienas izdevumu segšanu. Protams, ka cilvēks var būt laimīgs arī, ja nav apmierinātas Maslova piramīdas elementārās vajadzības - un ne tikai, ja viņš ir budistu mūks, jogs vai svētais. Laimīgi jūtas arī Himalaju kalnos esošās Butānas Karalistes iedzīvotāji. Un ne jau tāpēc, ka spēj vairāk patērēt nekā citi, bet tāpēc, ka viņu vērtību sistēmā ir garīgums, kura indeksu izmērīt nav iespējams.
Mēs esam pieņēmuši vērtību sistēmu, kurā vērtīgāks ir tas cilvēks, kurš spēj patērēt vairāk. Patērētāju sabiedrība ir principā neapmierinātu cilvēku sabiedrība, jo citādi patēriņa kultūrai lūst motors. Tomēr ir pārāk vīzdegunīgi norakstīt Latvijas problēmas uz kopīgas Rietumu kultūras krīzes rēķina vai tamlīdzīgi. Ir milzīga starpība, vai cilvēks nespēj samaksāt par jaunu kāroto BMW vai par divistabu dzīvokļa apkuri.
Butānas iedzīvotājam nav augstu ienākumu, bet viņam nav stresa, ka viņu izliks no dzīvokļa vai ka viņš nespēs apmaksāt elementāras sadzīves lietas un viņam būs jāaizņemas pārtikai vai benzīnam, lai tiktu uz darbu - elementārām naudas problēmām, ar kurām vienā vai otrā veidā saskaras Latvijas iedzīvotāji.
Tāpēc tomēr nevis Butānā, bet Eiropā esošajās «laimīgajās» valstīs ir jāmeklē piemērs. Lai arī laimes sajūta vienmēr ir subjektīva, Latvijas iedzīvotājam tomēr ir būtisks tāds ekonomikas attīstības līmenis, kas nodrošina XXI gadsimta eiropietim cienīgu dzīves līmeni. Latvietis nedies tautas dejas otrās šķiras valstī - viņš emigrēs, ja nespēs pabarot bērnus un uzturēt ģimeni savā dzimtenē. Par to ilūzijām nevajadzētu būt.