Nekur nav jāsteidzas

Nesteigties ar komentēšanu, atbildēšanu u. c. rakstveida izvirdumiem. (P.S. Gada nogales iecienītajā "aizvadītā izvērtēšanas" procedūrā noderētu, ja mēs paši izvērtētu savu darbošanos šajos tīklos – cik bieži esam sadusmojušies pārliecīgi, vai nav kādu izpausmju, par kuriem nu kauns utt.).

Ņemot vērā, ka ar savaldīgumu neizceļos, pats ar šo problēmu saskaros. Un, ņemot vērā, ka raksturu jau neizmainīsi, mans subjektīvais risinājums ir... lasīt tekstus, kas garāki par dažiem tūkstošiem zīmju. Tādi – jo īpaši vēsturei veltīti – trenē nesteigšanos ar secinājumiem. Ņemot vērā, ka nereti slēpti lobēju šajās slejās mūsu vēsturniekus, to darīšu arī gadu mijā.

Tātad šogad iznākušajā krājumā Lokālās vēstures pētniecības iespējas arhīva dokumentos publicēts 1905. gada nemieru sākuma posmam Vidzemē veltīts teksts. Lasām par 29. maija demonstrāciju Raunā pie baznīcas: "Kā pretvalstisku [Cēsu apriņķa priekšnieka vecākais palīgs] Mihails Maļuga ir vērtējis arī Veselavas pagasta zemnieka Jāņa Zilberta rīcību, kurš sēdējis ratos, dzēris alu un uz aicinājumu izklīst atbildējis, ka vispirms izdzeršot un tikai tad braukšot." Skaidrs, kāda valsts, tāda ierēdniecība – kretīni! Izlasām lapu līdz galam, pāršķiram, un: "Rīgas apgabaltiesas prokurors 1905. gada 18. oktobra vēstulē žandarmērijas apakšpulkvedim Mihailam Serebrennijam norādīja, ka patiesībā pie Raunas baznīcas apcietināto zemnieku rīcību var vērtēt tikai kā krimināla rakstura nodarījumu, nevis politisku pārkāpumu, un deva rīkojumu lietu izbeigt." Man nav ilūziju par carisko Krieviju, bet, izrādās, tās varas struktūrās strādāja ne tikai kretīni un rungas vicinātāji. Tas pats šodien. Pasaule nav aprakstāma pārsimts zīmēs.

Novēlējums sev un citiem: atgūt laiku un koncentrēšanos garu tekstu izbaudīšanai.