Tas tika sacīts par ārkārtīgi aso priekšvēlēšanu retoriku, kas padarīja sarežģītu politiķu sadarbību pēc vēlēšanām. Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies – politologs kļuvis par politiķi, no skatuves nogājušas 13. Saeimas vēlēšanās labus rezultātus guvušas partijas, un arī ģeopolitisko notikumu fons tagad ir atšķirīgs no tā, kāds tas bija 2018. gadā.
Tomēr arī šogad rodas iespaids, ka priekšvēlēšanu retoriku raksturo agresivitāte. Iepriekšējo vēlēšanu rezultāti gan rāda, ka ir vēlētāji, kuri tieši negatīvo emociju uzkurināšanas ietekmē izvēlas, par ko balsot, un vēlēšanu dienā traucas uz iecirkņiem tieši tāpēc, lai atdotu savu balsti par tiem cilvēkiem, kuri lamājuši pie varas esošos politiķus. Balsot dusmu iespaidā, lai tikai tie politiķi, kuri strādā Saeimā un valdībā, turpmāk tur vairs nebūtu, protams, var, bet negatīvo emociju virpulis nav tas labākais padomdevējs.
Turklāt, ja vērtē situāciju Latvijā objektīvi, tad nav tā, ka te ir milzums negāciju, bet citās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs – tikai veiksmes. Tā, piemēram, Latvijā «viss ir slikti» viedokļa piekritēji ceļ paniku par iedzīvotāju skaita samazināšanos, bet ES dienvidu dalībvalstī Maltā grūtības rada ar migrāciju saistītā pārapdzīvotība, kas pārslogo daudzas jomas, it īpaši mājokļu pieejamību un transporta infrastruktūru.
Nav gan noliedzams tas, ka mūsu valstij ar ekonomikas izaugsmi neveicas tik labi, kā ir solījuši daudzi politiķi. Vēl nesen bieži tika uzsvērts, ka Latvija ekonomiski atpaliek no Baltijas kaimiņvalstīm. Patlaban gan finanšu nozares pārstāvji cenšas iestāstīt, ka mūsu valsts rīkojas gudrāk nekā Igaunija un Lietuva, jo nav pavērusi iespēju iedzīvotājiem izņemt pensiju otrā līmeņa uzkrājumus, taču to, vai mēs, Latvijas iedzīvotāji, būsim ieguvēji ilgtermiņā, rādīs laiks.
Pašreizējās, 14. Saeimas darba gados par to, kā padarīt spēcīgāku Latvijas ekonomiku, ir spriests maz. Tāpat arī maz ir runāts par to, kā veicināt visas sabiedrības labklājības nostiprināšanos, nefokusējoties tikai uz šaurām iedzīvotāju grupām. Taču tādas problēmas kā daudzu cilvēku balansēšana uz nabadzības robežas un finansiālā nevienlīdzība, kas ir saistīta ar vairākiem, arī reģionāliem, faktoriem, pēc vēlēšanām nekur nepazudīs. Ar politisko konkurentu zākāšanu tās neatrisināt.