Daudzus gadus vadu dzīvnieku patversmi Labās mājas Rīgā, Juglā, un zinu neskaitāmus labus stāstus par to, ka tieši patversmē cilvēks atradis savu četrkājaino draugu. Kāpēc iesaku adoptēt suni jau gados? Man nav iebildumu pret kucēna iegādāšanos, vēl jo vairāk, ja par to jau ilgu laiku sapņojusi ģimene. Taču kucēns diemžēl ir kā kaķis maisā. Nekad nevar paredzēt, kāds būs suņa raksturs, kādas ģenētiski pārmantotas kaites atklāsies pēc laika. Savukārt, ja izvēlēsieties jau paaugušu suni patversmē, darbinieki pastāstīs par viņa raksturu, ieradumiem, par iespējamām attiecībām ar citiem mājas dzīvniekiem. Kucēns būs cītīgi jāradina pie tīrības, kārtības, jo, mazs būdams, viņš nav spējīgs sagaidīt nokārtošanās reizes pastaigu laikā. Peļķītes un čupiņas uz kādu laiku kļūs par mājas neatņemamu sastāvdaļu. Pieaudzis suns tādas problēmas nerada, viņš prot pacietīgi gaidīt. Saimniekam nebūs arī jāuztraucas par viņa prombūtnes laikā mājā nodarītām blēņām - saplēstām tapetēm, sagrauztiem apaviem utt., ko, garlaicības mākts, bieži vien izdara mazais nerātnelis. Pieaudzis suns netrokšņos naktīs. Iespējams, ka suns gados būs mazliet jāpaskolo, taču viņš ir jau saprotošs radījums, apzinās, ko drīkst darīt, ko ne, tāpēc vieglāk apgūs komandas, ātri pielāgosies mājas iekšējās kārtības noteikumiem. Pieaudzis suns noteikti izmaksās lētāk nekā mazs kucēns. Pirmkārt, jūsu mājā ienāks jau sterilizēts, vakcinēts un attārpots suns. Ja viņam nav problēmu ar veselību, suns būs retāk jāved pie ārsta, jo pieaugušam dzīvniekam nostabilizējusies imunitāte, viņš nevar viegli saslimt ar dažādām kucēnam bīstamām kaitēm.
Pieaudzis suns būs prātīgs, apdomīgs un līdzsvarots kompanjons gan mājās, gan pastaigu laikā. Viņš neskraidīs, bez mitas vēloties izpētīt visu apkārtni un tās iemītniekus, vairāk uzmanīs savu saimnieku, baidoties viņu pazaudēt. Pieaudzis suns labi izprot saimnieka garastāvokli, tāpēc ļaus atpūsties, kad būsiet noguris.
Suņi, kas daudz pārdzīvojuši, nav izlutināti, nav izvēlīgi barības ziņā, ir pateicīgi par mīlestību, ko viņiem veltīsiet. Protams, kopā dzīvojot, jebkurš suns var uzkundzēties saimniekam, ja viņš to pieļaus, bet tā vairs nav šī raksta tēma. Patversmes suņu lielākajai daļai bijis smags liktenis - cilvēka uzticīgie draugi bijuši pamesti, badināti, sisti, no dzīves tik vien redzējuši, kā raustīšanos ķēdes galā vai viņiem miris saimnieks, tāpēc, sajūtot jaunā saimnieka mīlestību un gādību, viņi būs par to pateicīgi. Cilvēks iegūs sirsnīgu un uzticamu draugu līdz dzīvnieka pēdējam elpas vilcienam.