Kad atgādināju to ekspertam, saņēmu atbildi - jūs visi attaisnojaties ar formātu, bet paši šo formātu esat radījuši. Uz mirkli apmulsu. Patiesi, mēs pielāgojamies skrienoša lasītāja, skatītāja, mediju lietotāja vēlmei saņemt informāciju šādi - kā fast food, kad normālai maltītei nav laika. Neko garāku nelasīs, neko ilgāku neskatīsies - šī tēze pašlaik jau ir bezmaz aksioma katra redaktora galvā.
Vai patiesi tā ir? No vienas puses, tā ir. No otras puses, mēs redzam, ka, teiksim, pat Holivudas filmu kritika Latvijas laikrakstos aizņem krietni plašākus laukumus nekā politisko lēmumu analīze. Vai cilvēki saturiski apjomīgās recenzijas, kuras varat lasīt faktiski par katru ievērojamu un pat mazāk ievērojamu kinofilmu repertuārā, nelasa? Viņi lasa, jo vismaz laikrakstā Diena tās ir kvalitatīvas, interesantas, profesionālas - un tāpēc pieprasītas.
Varbūt Latvijas kinoskatītāja intelekta līmenis ir augstāks nekā Latvijas politikas vērotāja līmenis? Vai kinoskatītāja paša kritika un interese par profesionālu filmu kritiku ir augstākā līmenī nekā mūsu vēlētāja spēja kritizēt politiskos procesus valstī? Nedomāju. Jo patiesībā tie paši cilvēki, kas skatās kino, piedalās arī politikā - ne visi, bet lielā mērā. Varbūt Mārcim Bendikam ir taisnība - un mūsu kultūrā ir jomas, kurās cilvēks drīkst domāt līdzi un kurās viņa līdzi domāšanu neveicina? Un kā gadījies, kā ne - tieši politika un valsts pārvalde ir jomas, kurās formāts izrādās ierobežots.
Pirms gadiem četriem pasaules blogosfēru satricināja žurnāla The Atlantic raksts Vai Google mūs padara par muļķiem?, kas bija veltīts interneta ietekmei uz cilvēka domāšanas spēju. Tas arī ir jautājums par formātu un pieradumu. Internetā var atrast Platonu, visu klasisko literatūru, reliģiskos tekstus un zinātnes pētījumus. Internetā var atrast ļoti daudz gudrības - un tikai no meklētāja ir atkarīgs, ko viņš tur atrod. Jautājums par formātu nav nejaušs. Sabiedrību nevada tikai ar spēku, to vada ar informāciju, stereotipiem, pārliecībām un kodiem, kuriem piecpadsmit sekunžu formāts televīzijā - vai trīs teikumi avīzē - ir pats piemērotākais. Tikai palikt vai nepalikt par muļķi - uz to gan katram ir jāatbild pašam.