Gan tāpēc, ka nav pārliecības par politiskās varas, kas regulāri demonstrē īstermiņa domāšanu, spēju kaut ko kvalitatīvi prognozēt un atbilstoši rīkoties. Latvija šajā gadījumā nav izņēmums, jo vairāk tāpēc, ka mums skaitļu savienojumi 2030., 2040., 2050. nepatīkami asociējas ar biedējošām prognozēm par demogrāfiju, pensiju nodrošinājumu un tamlīdzīgi.
Tomēr ir vēl dažas ilgtermiņa tēmas, par kurām vajadzētu runāt. Par laimi, Latvijā sākts diskutēt par energoefektivitāti, turklāt ne tikai ēku siltināšanas aspektā, bet arī norādot, ka mūsu ekonomika patērē salīdzinoši pārāk daudz energoresursu, lai saražotu preces/pakalpojuma vienību. Pareizi - jāattīsta, protams, atjaunojamā enerģētika, bet, ja neuzlabosies resursu patēriņa kvalitāte, ar to vien agri vai vēlu būs par maz. Kādas ir Latvijas priekšrocības, bagātības ilgtermiņā? Ūdens resursi. Cik taupīgi mēs ar tiem rīkojamies? Var jau teikt, ka mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis vienmēr radīs labāku situāciju nekā kaut kur Āzijā vai Āfrikā, bet - vai pirms 10 gadiem kāds varēja iedomāties par ūdens resursu trūkumu Lielbritānijā? Tātad pret ūdens resursiem pat Latvija nevar izturēties kā pret pašsaprotamu un mūžīgu resursu, ko var tērēt vieglu roku. Skan varbūt neierasti, bet Latvijas bagātība ir arī mūsu augsnes - tās varbūt nevar sacensties ar lauksaimniecībai vēl izdevīgāko reģionu augsnēm, toties tās salīdzinoši nav tik intensīvi plicinātas, apstrādātas ar ķimikālijām. (Ar mežu bagātību ir sarežģītāk - iezīmējas atšķirīgi viedokļi starp kokrūpniecību un ar to saistīto zinātnieku daļu, no vienas puses, un biologiem, ekologiem, no otras.)
Nav pamata apšaubīt, ka Latvijas zinātnieku vidē ir ekspertīze un labi priekšlikumi šajos jautājumos, tomēr neliekas, ka politiskā vara viņos ieklausītos. Protams, var teikt - ja nebūs cilvēku Latvijā, saglabātie resursi zaudē jēgu, tomēr, manuprāt, te nav pretrunas: arī par Latvijas bagātību saglabāšanu var domāt un rīkoties paralēli.