Piemēram, jo vairāk «ielasies», jo uzmācīgs kļūst jautājums par to, kā apvērsums varēja notikt tik gludi. Ka pat tie, kuri nebija Ulmaņa vai Zemnieku Savienības piekritēji, notiekošo uztvēra ar «kāpēc gan ne?». Kā var nepilnu 15 gadu laikā, atvainojos, nodzīvoties tiktāl, ka izcīnītās valsts iekārtas likvidēšana neizraisa ne mazākos protestus? Nu, nebija taču visi aizsargu organizācijas vai ZS biedri! Tieši otrādi - spriežot pēc partiju skaita, viedokļu un interešu dažādība bija raibu raibā, bet izšķirošajā brīdī - klusums. Kā var valsts iedzīt sevi tādā stūrī, ka par militāru apvērsumu sāk domāt (neatkarīgi no Ulmaņa) ne tikai politiķi vai armijnieki, bet tādi cilvēki kā Latvijas Bankas direktors (Ernests Ozoliņš), Statistiskas pārvaldes direktors (Voldemārs Salnais), operdziedātājs (!) Mariss Vētra... Kad visi saprot, ka labi nav, tomēr nespēj savākties, lai kļūdas labotu diskusiju, likumdošanas izmaiņu ceļā. Nomācošs iespaids. Protams, XXI gadsimta Latvijā apvērsumi vairs nav iespējami, tomēr nepatīkamais jautājums ir, vai esam sasnieguši līdzvērtīgu apātijas vai īgnuma pakāpi.
Otrs pārdomu loks saistās ar varas partiju miegaino pašapmierinātību. Piemēram, var noprast, ka apvērsuma rīkotāji rēķinājās ar nopietnu sociāldemokrātu pretestību. Ģenerālstreika iespēja, paramilitārās vienības (t. s. siseņi) utt. Un? Viens šāviens griestos, viena klaigāšana pa dzīvokļa logu, un Saeimas lielākā frakcija padodas, lai gan pirms 24 stundām jutusies diža un varena. Palūgšu nevilkt paralēles, tomēr izcils piemērs tam, kā vara iemidzina.
Latvijas kā neatkarīgas valsts vēsture ir samērā īsa, tomēr tā sniedz gana daudz vielas pārdomām, kā neatkārtot jau kādreiz pieļautās kļūdas.