Rekomendāciju daļā ministriem varētu atgādināt it kā pašsaprotamo patiesību: pašiem vairāk stāstīt par savu darbu, lai nebūtu pēc tam jāsūkstās, ka sabiedrībai ir nepilnīgs vai kļūdains priekšstats par to. Piemēram, daudzus cilvēkus, pieļauju, patiešām interesē hipotekāro kredītu regulējums, iesaistīto pušu atbildība, ko drīkst un ko ne (vairumā gadījumu interesi nosaka diemžēl ne sevišķi laba pieredze). Attiecīgi, ja nu Tieslietu ministrija ir apņēmusies izstrādāt īpašu Hipotekārās kreditēšanas likumu ar «konceptuāli jaunu tiesisko regulējumu hipotekārās sistēmas sakārtošanai Latvijā», tad pašas ministrijas interesēs būtu par šīm iecerēm plaši informēt un -tas, protams, ne mazāk svarīgi - uzklausīt sabiedrības viedokli. Tad būtu mazāk pārpratumu, nevis, ja konceptuāli pareizi nodomi tiek virzīti šaurā atbildīgo amatpersonu un speciālistu lokā.
Secinājumu daļā var mazliet ironiski teikt, ka valdības daudz piesauktā stabilitāte izpaužas arī tā, ka turpina plaukt un zelt priekšstats - lai risinātu problēmu, ir jānodibina kāda darba grupa vai, vēl labāk, padome un jāuzraksta jauna koncepcija. Tātad jau pirmajās 100 dienās esam ieguvuši divas jaunas padomes - Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padomi un Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomi, noprotams, ka šogad parādīsies arī jauna institūcija (Slimību profilakses un kontroles centrs). Skaidrs, ka apmaiņa ar informāciju un ekspertīzi ir vajadzīga, bet vai tiešām Latvija ir tik liela valsts ar sarežģītu uzbūvi, kur nepieciešams veidot jaunas struktūras? Ja runa ir par kontaktēšanos un rīcības saskaņošanu starp dažiem desmitiem cilvēku, kuri cits citu pazīst? Savukārt no dokumentu rakstīšanas daiļrades viedokļa ar īpašu interesi jāgaida Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas šogad piesolītā «atkritumu rašanās samazināšanas valsts programma». Taps arī «Latvijas konkurētspējas novērtējums un valsts konkurētspējas uzraudzības modelis», kuru izstrādājot slaveni ārzemju eksperti (interesanti, cik tas izmaksā?). Spilgts piemērs ir arī divi aizsardzības plānošanas dokumenti, kas - 100 dienu veikuma sadaļā - izstrādāti un iesniegti valdībā: Valsts aizsardzības koncepcija un Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns. Šādi dokumenti ir vajadzīgi, bet - ja finansējums drošībai saglabājas līdzšinējā līmenī, tad tie ir kārtējie labo nodomu protokoli, kas neko neatrisina. Citiem vārdiem sakot, izstrādāt modeļus, plānus - vienalga, kurā jomā, - ja to īstenošanai nav īsti finansējuma, ir sevis mānīšana, ka «jautājums tiek risināts».