Un psihiatrs, pastaigājoties kopā ar raksta autoru pa Jeruzalemes neskaitāmajiem dievnamiem, domīgi min, kurā brīdī cilvēciski tik saprotamās dedzīgās lūgšanas, asaras, pat ekstāze pārslēdzas uz kaut ko ekstravagantāku...
Lai cik ironiski vai pārmetoši dažs labs eksperts šūpo galvu par ļoti emocionālo sabiedrības noskaņu referenduma periodā (krāšņs piemērs ir S. Kruka un A. Rožukalnes pārmetumi latviešu medijiem Telegraf 24. februāra numurā), šī, žargonā runājot, «uzcepšanās» bija neizbēgama un saprotama. Ir jautājumi, par kuriem ir ļoti grūti, nē, nevar un nedrīkst runāt pragmatiski «no vienas puses, no otras puses». Tomēr būtu svarīgi, lai šī noskaņa nepadziļinātos nebeidzama stresa, aizkaitināmības, paštaisnuma virzienā. Lai neparādītos Jeruzalemes sindroms.
Protams, būs kaitinoši paziņojumi un provokatīvas darbības, un diemžēl ne tikai no politisko aktieru puses - atbalstu tām saskatīsim arī līdzcilvēkos «uz ielas». Un liksies - nu kas vēl «viņiem» nav skaidrs? Tomēr jāmēģina noturēt smalkā līnija starp pārliecību un niknumu, aizvainojumu. Cilvēks var būt kristietis, bet nelāgi, ja Jeruzalemes sindroma iespaidā viņš mēģina nosvilināt kādu mošeju šajā pilsētā (reāli gadījumi), lai attīrītu «svēto zemi», vai ja viņš vienkārši noslēdzas savas taisnības, viena vienīga vēstījuma nepārtrauktas atkārtošanas cietoksnī. Domāju, ka mūsu nervu sistēma desmitiem gadu laikā ir pietiekami norūdīta, lai šādu likstu nepiedzīvotu. Droši vien arī pretējā pusē netrūkst ar sindromu sasirgušo, bet tā nu nav mūsu problēma, nevar sacensties, kuram tādu vairāk.
Un vēl par Jeruzalemi. Var saprast, ka šīs pilsētas apmeklējums ticīgajiem ir unikāls notikums, tomēr būtu tikai loģiski, ka savus uzskatus viņi neaizmirst un īsteno arī ikdienas gaitās. Līdzīgi ar patriotismu.