Cik saprotu, viņa skatījumā tik kritiski vērtēt ES ir, kā dažkārt saka, krekla plēšana uz krūtīm. Nu, mums ir dažādi temperamenti, profesoram tas mierīgāks.Tāpēc piezīmes ir par citu Ivara tēzi. Citēju: "Māris, rakstīdams par Eiropu "kā kultūras un tradīciju telpu", jauc Latviju ar Nīderlandi - valsti, kuras piederību pie Eiropas neviens neapšauba. Tomēr tas, ka Baltijas valstis pieder pie tādas pašas Eiropas kā, teiksim, Luksemburga, Francija vai Nīderlande, nebūt nav pašsaprotami. ... Citādi domājošajiem es ieteiktu pameklēt Londonas, Parīzes vai Frankfurtes grāmatnīcās kādu tulkotu latviešu literatūras darbu."Pilnīgi saprotu Ījaba argumentāciju, bet problēma ir tā, ka man, prasti sakot, ir dziļi nospļauties, vai kāds Londonā vai Parīzē mani un Latviju uzskata par Eiropas sastāvdaļu vai neuzskata. Man svarīgi ir tas, kā mēs paši sevi redzam (un no tā, starp citu, arī izriet virkne konsekvenču - piemēram, kā izturamies pret atšķirīgu viedokli utt.). Tieši tāpēc, ka man Eiropa nav struktūra, neredzu iemeslu, kāpēc kādam (Londonā, Parīzē...) būtu monopoltiesības definēt, kas ir Eiropa un kas nav. Labi, nebūsim lecīgi un nerunāsim par savu (baltiešu) vietu Eiropā. Tomēr atļaušos apgalvot, ka Ivara pieminētie serbi, horvāti (kuri kāda Londonā, Parīzē vērtējumā arī tā īsti nepieder Eiropai) Eiropas kultūrai ir devuši tik daudz, ka viņiem ir visas tiesības sevi uzskatīt par Eiropu neatkarīgi no šī "kāda" izglītības līmeņa vai politekonomiskajām interesēm.Filozofa izglītību guvušajam Ījabam šāda nostādne var likties realitāti ignorējoša surogātversija par ideālisma virzienu. Tomēr vēlos uzturēt nostādni, ka "svarīgi ir tas, kā tu pats sevi saproti". Pietiks par Eiropu: neviens ķēms Latvijā ar savām izdarībām - vienalga, politikā, ekonomikā utt. - nepiespiedīs mani atteikties no identificēšanās ar šo teritoriju, ja es jūtos tai piederīgs. Pat ja viņš ir simts reizes ietekmīgāks, tas nenozīmē, ka viņa versija par Latviju ir kaut kā "realitātei atbilstošāka" par manu.Jebkurā gadījumā pateicos Ījabam, kura konstruktīvā kritika veicina refleksiju par to, kā citi mūs redz un kā mēs paši par sevi domājam.
Zanders: Un kā tu pats jūties?
Saistībā ar to, ka pats vairākkārt esmu iestājies par debatēm, kas skartu nācijas pašizpratnes jautājumus, vēlos paust dažas piezīmes par politologa Ivara Ījaba publikāciju, kas šonedēļ parādījās publiskajā telpā, jo tā savukārt veltīta manam komentāram Dienā šā gada 9. septembrī.Ja runājam par manu aicinājumu nošķirt Eiropas Savienību (ES) un Eiropu kā kultūras tradīciju telpu, tad te kašķēties ar Ījabu, kurš turklāt ir mans labs paziņa, ir bezjēdzīgi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.