Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir 25%, Lietuvā tas ir 15%, bet Igaunijā - 21%. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums abās minētajās kaimiņvalstīs arī ir lielāks. Praksē tas nozīmē - ja darbinieki visās trijās Baltijas valstīs saņem vienādu mēnešalgu (pirms nodokļiem), tad pēc visu nodokļu nomaksas uz rokas vismazāk saņem tas darbinieks, kurš strādā Latvijā. Tam par iemeslu ir arī tas, ka Latvijā ir vislielākā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likme, kas ir jāmaksā darba ņēmējam (11%).
Jāpiekrīt, ka vairākās Rietumeiropas valstīs ir darbinieki, kas maksā vēl lielāku IIN nekā Latvijā, tomēr jāpiebilst, ka šajās valstīs darbojas progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas nozīmē, ka turīgie maksā vairāk nekā mazturīgie, bet Latvijā IIN likme visiem darbiniekiem ir vienāda.
Jo lielāku summu darbinieks ir spiests atdot nodokļos, jo mazāk paliek pāri un jo mazāk naudas darbinieks var izmantot saviem ikdienas izdevumiem. Visasāk šo problēmu izjūt tie darbinieki, kuri saņem salīdzinoši mazu algu, jo darbiniekiem ar augstiem ienākumiem arī pēc nodokļu nomaksas paliek pāri pietiekami līdzekļu, lai uzturētu sevi un savu ģimeni.
Vēl viens ekonomikas rādītājs, ar ko Latvija nepatīkami izceļas visu pārējo ES valstu vidū, ir Džini indekss, kas parāda ienākumu nevienlīdzības pakāpi vienā valstī. Latvijā šis indekss ir vislielākais, tas nozīmē, ka arī ienākumu nevienlīdzība ir vislielākā. Vairākās Eiropas un pasaules valstīs ienākumu nevienlīdzības problēma tiek risināta ar progresīvo ienākuma nodokli, tomēr Latvijā vismaz pagaidām vienīgais līdzeklis šīs problēmas risināšanai ir ar IIN neapliekamais minimums.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība par vienu no galvenajām prioritātēm ir noteikusi neapliekamā minimuma palielināšanu, izvirzot šo prasību visām uz 11. Saeimu kandidējošajām politiskajām partijām.
Pamatā šāds lēmums palīdzētu mazināt nodokļu slogu darbiniekiem ar zemiem ienākumiem un palielinātu viņu pirktspēju. Ņemot vērā pašreizējo IIN likmi (25%), ja, piemēram, valsts paaugstinātu neapliekamo minimumu par 20 latiem, reālais darba ņēmēja ieguvums būtu tikai 5 lati mēnesī. Savukārt, ja saskaņā ar LBAS prasībām neapliekamo minimumu palielinātu līdz 60% no iztikas minimuma, kas š. g. jūlijā bija Ls 174,27, tad darba ņēmēja ieguvums būtu jau 15 latu mēnesī un attiecīgi 180 latu gadā.
Pašreizējais neapliekamais minimums ir precīzi divas reizes mazāks, nekā tas bija pirms krīzes (Ls 45 pret Ls 90), tāpēc būtu tikai godīgi, ja, krīzei beidzoties (valdība taču apgalvo, ka krīze jau ir beigusies vai tūlīt beigsies), tiktu atjaunots vismaz pirmskrīzes neapliekamā minimuma apmērs.
Prasības oponenti var teikt, ka neapliekamā minimuma palielināšana iepriekš minēto ienākumu nevienlīdzību īpaši nemazinās, jo pilnīgi vienādu neto algas pieaugumu iegūs gan mazo, gan lielo algu saņēmēji. Taču būtiskāks mērķis mums šķiet nodokļa sloga samazināšana darbiniekiem ar zemiem ienākumiem, un to šāds pasākums panāks pilnā apmērā.
Līdz ar IIN maksājumu samazināšanos saruktu kopējais nodokļu slogs arī darba devējiem, kas attiecīgi veicinātu darba devēju spēju maksāt oficiālas algas, samazinātu nelegālo nodarbinātību un ēnu ekonomiku kopumā. Ir jāsaprot, ka palielināts darbaspēka nodokļu slogs samazina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, tāpēc atvērtā tirgus apstākļos nereti uzņēmumi izvēlas savu darbību turpināt nevis Latvijā, bet citās valstīs, kur nodokļu slogs ir mazāks.
Analizējot neapliekamā minimuma palielināšanas ietekmi uz valsts budžetu, ir jāatceras nodokļu sloga ciešais sakars ar ēnu ekonomiku - jo lielāks nodokļu slogs, jo lielāka ēnu ekonomika, un otrādi. Finanšu ministrija ir vairākkārt norādījusi, ka jebkurš nodokļu samazinājums vai atvieglojumu palielinājums nozīmē arī valsts budžeta ieņēmumu samazināšanos, taču LBAS uzskata, ka šāds risks ir minimāls, jo, panākot ēnu ekonomikas un aplokšņu algu apjoma samazināšanos, valsts budžeta ieņēmumi tikai pieaugs.
Nesen masu medijos izskanēja variants, ka valdība neapliekamo minimumu varētu pacelt, vienlaikus atceļot samazinātās PVN likmes. Šādam risinājumam mēs galīgi nepiekrītam, jo samazināto PVN likmju atcelšana skartu pilnīgi visus, arī nestrādājošos (bērnus, studentus, pensionārus), un tā rezultātā ģimeņu kopējais labklājības līmenis vēl vairāk pazeminātos.