Ir situācijas, kad visnotaļ atšķirīgas partijas apvienojas, lai «atstātu aiz borta» kādu citu. Tā, piemēram, notika 2007. gadā pēc pašvaldību vēlēšanām Velsā, kad konservatīvie, liberāldemokrāti un vietējie nacionālisti apvienojās, lai izstumtu leiboristus, kuri Velsu bija vadījuši 80 gadu garumā. Toriji piekāpās vides aizsardzības un slimnīcu reformas jautājumā, lai vismaz vienā no Lielbritānijas reģioniem sāktu atgriešanos pie varas. Latvijas gadījumā šāda vadmotīva nav - visi mēģina vienoties ar visiem.
Līdzīga situācija izveidojās šopavasar Somijā, kad, lai neņemtu valdībā gluži labus panākumus guvušos Īstos somus, konservatīvie meklēja atbalstu pie vēl četrām partijām, to skaitā sociāldemokrātiem. Kas notika tālāk? Lai gan vairākums būtu izveidojies, sociāldemokrāti pieprasīja, lai koalīcijā pieaicina vēl sesto partiju, nelielo Kreiso aliansi.
Veidojās patiešām raiba kompānija, tikai nebija skaidrs, ar ko Kreisā alianse, kas iebilst pret eirozonas vājāko valstu finansiālu stutēšanu, ir labāka par ārpus koalīcijas atstātajiem Īstajiem somiem, kuru idejiskais zīmols arī ir šāds eiroskepticisms... Tātad vēl ir situācijas, kad, iekļaujot varavīksnes valdībā ļoti atšķirīgus spēkus, koalīcijā tiek iekodēti brīvie balsojumi, tiesības uz īpašo viedokli, īsi sakot, nesaskaņas nākotnē. Līdzīgs ir stāsts par Austrāliju, kur pērnā gada nogalē leiboristi, lai iegūtu vairākumu, koalīcijā iekļāva ne tikai sev puslīdz tuvos zaļos, bet arī vairākus neatkarīgos deputātus, kuri izrādījās ar izteikti pretējām interesēm zaļajiem un sociālos jautājumos liberālajiem leiboristu. Šādas samākslotas kombinācijas sekas jūtamas jau šogad.
Eiropā jēdzīga varavīksnes koalīcija nofiksējama vienīgi pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Īrijā, kad valdību veidoja trīs partijas - leiboristi, Demokrātiskie kreisie un Fine Gael -, kuras gan bija visai atšķirīgas, tomēr ne tik dažādas kā, piemēram, Nacionālā apvienība un Saskaņas centrs.