Jūs varētu iekāpt Rīgas jūras līcī, fotogrāfs Matīss, uzrāpies ābelē, izrīko Jāni Dimantu pie viņa meitu koptās puķu dobes, kas izveidota Latvijas kontūrā. Dimants atsaka: nav tādas vietas Latvijā, kurā viņš jau nebūtu bijis, tomēr paklausīgi dara, ko liek cunftes brāļi, ieradušies lūkot, kā šeit, savās dzimtas mājās Dimantos pie Jersikas, Jāņiem gatavojas savulaik Latvijā pazīstamākais Jānis, kurš 40 gadus ik vakaru no televizora ekrāna ciemojās katrās mājās un par kuru daudzi bērni domāja, ka Panorāma ir Jāņa Dimanta otrais uzvārds. Nu jau 11 gadus Dimants televizorā nav redzams, un pusi laika pavada šeit, priekšzīmīgi sakoptajos Dimantos, kur netrūkst ne leknu pļavu, pār kurām acīm ieskrieties līdz pat govju pulkam tālumā, ne liepu un ozolu, ne sena šķūņa, ne jaunas pirtiņas, ne rāmas Daugavas pārsimt metru attālumā (šopavasar plūdos ūdens atnācis gandrīz līdz šķūnītim).
"To, ka esmu pensionārs, no manis neizdabūsi! Bet kāpēc neprasi, ko es daru?" žurnālista darbu virza bijušais redaktors un atbild: "Vadu laimīgas vecumdienas. Ar piezīmi: tas jāņem nopietni. Esmu brīvs domātājs. Nevis brīvdomātājs, bet brīvs domātājs Jersikas pagastā!" Kopš šā pavasara Dimantam deguns gaisā, viņš kļuvis vecvectētiņš, turklāt mazmazmeitiņai visi astoņi vecvecvecāki šajā saulē! Par latviešu nākotni runājot, gan Jersikas brīvajam domātājam pazūd viņa leģendārais optimistiskais tonis un apkārtējai šķietami nesatricināmai idillei atbilstošs rāmums.
Fragments no intervijas:
Jūsu dzimtajā sētā rodas sajūta, ka nekādi dramatisku pārmaiņu viesuļi tai nav gājuši pāri. Tās ir jūsu pļavas?
Jā, pēc neatkarības atjaunošanas atguvām. Kā jau Latgalē, tēvam bija septiņi hektāri zemes — atklāti sakot, baigi maz. Bet viņš prata tā saimniekot, ka tad, kad sākās kulakizācija, viņš pat tika ieskaitīts kandidātos uz izvešanu, jo "labi dzīvo! Klētī graudi, galdā maize — kulaks!" Juku laikos, kad nezināju, vai būs jāiet prom no Panorāmas, man šeit bija diezgan liels glābiņš. Izaudzēju kartupeļus, cukurbietes. Cukuru tajos laikos nevarēja dabūt, bet par cukurbiešu nodošanu deva pāris maisu cukura!
Kā te Jāņus svinēja jūsu bērnībā?
No bērnības labāk atceros Ziemassvētku svinēšanu, braucienu uz Madaliņas baznīcu un neaizmirstamas maltītes! Uz Jāņiem tēvs brūvēja alu, viņš bija pagastā labākais alus darītājs, darīja to zinātniski pareizi. Kolhozu laikos alus tika darīts retāk, apkārt sāka samogonku taisīt, un alu, ka arī dzēra, tad spricēja iekšā šņabi, lai stiprāks.
Vai laukos lielā dzeršana nav beigusies?
Vismaz Jersikā, cik manu, gandrīz pilnīgi beigusies, jo izmiruši dzērāji! Točkas bankrotē, nav klientu! Citādi, man liekas, tagad laukos principā viss ir noregulējies. Tie, kas strādā, tie vieni paši vai ar ģimeni var apstrādāt simtiem hektāru ar labu tehniku. Nekādas ravēšanas un siena grābšanas nav vajadzīgas, tur Rungainim taisnība: daudziem laukos nav ko darīt. Lai lauki tomēr pieturētos pie dzīvības, mans variants ir diezgan ideāls — te pilsētnieki brauc atpūsties, uztur skaistumu un dzīvību.
Jūs Panorāmā sākāt strādāt laikā, kad Pelše bija aizliedzis Jāņus.
Jā, jā. Uz televīziju tas attiecās pavisam tieši — Jāņus nedrīkstēja ne ar vārdu pieminēt! Tikai pēc laika ziņām ielikām mazu ugunskuriņu, lai savējie saprot, neko vairāk nedrīkstēja.
Cik ilgi Jāņu aizliegums turpinājās? Kamēr Pelše aizgāja uz Maskavu?
Arī Pugo laikā vēl turpinājās. Zinu, ka vienu brīdi viņa laikos televīzijā tika pateikts: taisīsim oblavas, uz ceļiem ķersim, filmēsim, rādīsim, cik kaitīgi svētki.
Vai tad nav tā, ka tagad latvieši dzīvo tik labi kā nekad senāk?
Tagad, pirmkārt, cilvēku ir maz. Bet, kad saka, ka laukos viss slikti, ka pensionāriem grūti — nav tiesa! Tieši otrādi — viņi ir apčubināti, uzraudzīti, malka tiek sagādāta, sociālais dienests strādā. Ir pat tik kuriozas situācijas, kad ziemā aizeju pie kāda kaimiņa, prasu, kāpēc tas sēž aukstumā, un kaimiņš atbild: "Kādas šausmas, sociālais darbinieks man šodien nav iekurinājis krāsni! Viņš par to algu saņem!" Pagalmā malka ir atvesta, bet viņam, redz, vajag, lai tas darbinieks arī iekurina. Tā ir diezgan katastrofāla problēma — darbīgais latvietis atradināts no darba!
Kas tad būtu jādara? Jāņem tie pabalsti nost visiem, kam kustas rokas, kājas un galva?
Jā, es būtu ar mieru, ka ņem nost. Viņi nav to pelnījuši. Tā nav, ka nevar atrast darbu! Dažs tikai ir tiktāl nodzēries, ka darba devējam bail viņam dot cirvi rokā, sacirtīs vēl kājas.
Vai apvienotā medija tapšanai sekojat?
Jā, ar tām domām dažkārt aizeju gulēt un rītos pamostos! Esmu izštukojis, izdomājis, ka kopējā medija izveidošana var pārvērsties par lielu nācijas nelaimi. Divsimt ekspertu veidojuši to koncepciju! Mans uzvārda brālis Ainārs Dimants, Gints Grūbe — gudri cilvēki, bet ka viņi kaut vienā teikumā parādītu, kur būs tas labums, ko ar to iegūs televīzijas skatītāji un radio klausītāji, kuru dēļ tas it kā tiek veidots!
Tagad izklausīšos kā televīzijas nepatriots, bet teikšu, ka Latvijas radio strādā tiešām labi. Latvijas radio sistēma ir izveidota kā augstas klases medijam. Tagad aizdzenot radio no Vecrīgas mājas uz Zaķusalu, tā sistēma un līdz ar to pats radio pazudīs. Ja Latvijas radio cilvēki protestēs, ies demonstrācijās, es iešu pirmajās rindās ar lozungu Rokas nost no Latvijas radio!
Visu sarunu ar Jāni Dimantu lasiet 21. jūnija Sestdienā!