Protams, problēmā, ka asistentu nav pietiekami, varētu norādīt uz parasto naudas trūkuma argumentu, ko atzīst arī Gunta Ķilkute, taču viņai šķiet, ka visupirms valstij un iesaistītajiem būtu jāvienojas un jādefinē, ko asistents dara un kāda obligātā apmācība viņam jāiegūst. Viņa uzsver, ka asistents nevar būt jebkurš cilvēks no ielas. "Ja mēs kā valsts kaut ko atmaksājam, tad mums ir jāzina, ko mēs atmaksājam. Es esmu redzējusi cilvēkus, kas strādā par asistentiem, bet nezina, ko viņi dara," atzīst Gunta un paskaidro, ka tādos gadījumos labi gribētais atbalsts var pat kaitēt cilvēkam.
Sieviete pati strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, un ikdienā viņai nepieciešamas psihologa, fizioterapeita, logopēda un vēl dažādu citu speciālistu zināšanas.
Universālais kareivis
Skaidrības labad gan jāpiemin, ka sabiedrība apmaksā divu veidu asistentus. Pirmajā gadījumā ir runa par atbalstu, lai cilvēks ar kustību traucējumiem pārvietotos, piemēram, uz mācību iestādi, darbu, arī veikalu vai kādu kultūras pasākumu. Kā zina stāstīt Gunta, šajā gadījumā asistenta funkcijas bieži pilda ģimenes locekļi. Pakalpojumu apmaksā valsts un administrē pašvaldība. Otrajā gadījumā ir runa par izglītības asistentiem, kas ir ar bērnu kopā skolā. Un tad vēl ir arī "universālie kareivji", kas gan palīdz pārvietoties, gan atbalsta mācību procesā un iespēju robežās veicina fizisko un garīgo attīstību. "Asistents jau nav vajadzīgs tikai izvadāšanai uz skolu un izglītības iestādē, bet arī pēc tās, ja vecāks strādā," atgādina Gunta, kura pati pieder pie trešās grupas.
Šobrīd jaunā sieviete vienlaikus strādā vairākās ģimenēs un viņai ir arī savs uzņēmums, kas apmāca asistentus darbam ar īpašajiem bērniem un pēcāk palīdz ģimenei un tās atbalsta personai vienam otru atrast. Nav tā, ka bizness attīstās ar vērienu.
Pieprasījums pēc asistentiem ir, bet jaunus cilvēkus, kas būtu gatavi strādāt un mācīties, atrast ir grūti.
Gunta uzsver – pat ja bērnam nav ļoti izteiktu traucējumu un asistents ir ar viņu kopā skolā, svarīgi ir mācēt pareizi viņu vadīt, likt pareizi kustēties. "Ja es nezinu, kā pareizi pārvietot bērnu ar spastiku, ilglaicīgi darot nepareizi, es viņam radu bojājumus. Un mēs pēc tam par valsts naudu taisām operāciju," skaidro sieviete. Tāpēc arī nepieciešama nopietna apmācība, izglītības standarts, taču šādas prasības pagaidām neesot un joma vēl ir ļoti nesakārtota.
Ne tikai mammas ādā
Tā kā asistentu pietrūkst un arī viņu atalgojums nav motivējošs, bieži nākas iztikt ar to, kas ir. Valsts īpašo bērnu izglītības asistentam maksā 2,20 eiro stundā un apmaksā 40 stundu nedēļā. Praksē par šādu naudu atrast asistentu esot grūti un vairākums ģimeņu piemaksā – līdzīgi kā gadījumā ar pašvaldības it kā apmaksāto auklītes pakalpojumu bērniem, kuriem nav vietas dārziņā. Stundu likme arī nozīmējot, ka asistentam nav apmaksātas brīvdienas un viņš nevar paņemt slimības lapu. Tas jaunajai sievietei šķiet paradoksāli, jo, piemēram, skola tādā gadījumā nedrīkstētu ņemt darbā asistentu, ja viņam nepienākas tādas sociālās garantijas kā citiem skolā strādājošajiem. Praksē asistenti gluži vienkārši kļūst par pašnodarbinātajiem.
"Es skrēju, bet bērns skrēja ātrāk!" stāsta sieviete, rādot rētu uz savas rokas. Izskatās pēc kārtīga skrāpējuma. Bērni, par kuriem asistentam jārūpējas, mēdz būt arī ļoti sarežģīti. Gunta stāsta par vienu no "savējiem", 11 gadu vecu puisīti ar cerebrālo trieku. Viņš sver ap 30 kilogramiem un dzīvo otrajā stāvā. Rinda uz pacēlājiem ir ļoti gara, un Guntai nekas cits neatliek kā nest bērnu rokās. "Vienu gadu var, divus – varbūt, bet piektajā gadā – disku trūce. Tas nozīmē, ka tu nevari nēsāt vairāk par 2 kilogramiem. Ko asistents dara? Turpina nēsāt 30 kilogramus," stāsta sieviete.
Citi mēdz teikt, ka viņa nu gan esot stipra, ja var darīt tādu darbu. Pašai tā nešķiet, jo asistentam patiesībā taču jābūt ļoti jūtīgam, jāsaprot, kurā brīdī un ko bērns vēlas. Ir jāspēj pilnībā iejusties mammas ādā, lai varētu dienu kopā izdzīvot. "Vienlaikus arī šis bērns ir ļoti jāmīl.
Mēs taču gribam, lai visi bērni būtu spējīgi – staigātu, skrietu, runātu –, bet mēs arī zinām, ka ir bērnu grupa, kurai tā nebūs.
Man bija bērns ar spinālo muskuļu atrofiju, un neviens asistents negribēja ar viņu strādāt, jo šī diagnoze nozīmē ģenētisku saslimšanu, kas diezgan ātri var novest arī pie letāla iznākuma. Asistents negrib šo nāvi piedzīvot. Viņš jau arī ļoti pieķeras bērnam."
Profesijas izvēle – nejauša
Sākotnēji Gunta gribējusi kļūt par vecmāti. Sākusi studijas, taču apstākļi sakrituši tā, ka bijusi nepieciešama pauze. Nolēmusi kādu laiku pamēģināt būt auklīte, strādājot maza zēna ģimenē. "Četrus mēnešus spēlējāmies, draudzējāmies un gājām ārā, un tad viņš saslima," atceras sieviete. Smadzeņu bojājumu dēļ puikam tika noteikta invaliditāte. "Toreiz pēc ārstēšanās ārzemēs ģimene ielika man rokās tādu pagalīti, ko nevar īsti salocīt, un prasīja – nu ņemsi? Paņēmu. Un tā es sāku ar viņu strādāt. Un interesanti, ka es vēl joprojām ar viņu strādāju. Tad arī sapratu, ka neturpināšu mācīties par vecmāti," atceras speciāliste. Viņai uzreiz bijis skaidrs, ka, dzīvojot ar šīm īpašo bērnu ģimenēm, varēs būt noderīgāka.
Pirms kāda laika strādājusi ar puisīti, kuram bijuši autiskā spektra traucējumi. Gājusi viņam līdzi uz dārziņu, kur pamanījusi meitenīti, kas guļ siekalu peļķē, bet asistenti nekur nevarējusi sameklēt. Mēģinājusi atrast ar meiteni kontaktu, spēlēties, bet tad atnākusi asistente un pateikusi, ka meitene taču vienmēr tā siekalojas un neko nemāk. Gunta sadusmojusies un runājusi ar meitenītes māti. Tā bijusi trakākā situācija, kādā pašai sevi ielikt. Gunta sākusi ar bērnu strādāt. Pēc diviem gadiem varējusi jau vecākiem iedot albumu ar bērnu, kas sākumā lielākoties skatās tālumā, bet pēdējās lapās ir žiperis, kas smaida, smejas, savelk aizvainotu grimasi un saka "atā!".
"Ja tu tam bērnam ļoti, ļoti tici, tad ne jau viņš visu varēs, bet viņš varēs tos savus 100%! Ja bērnam nav roku, es esmu viņa rokas. Ja ir grūtības domāt, tad es palīdzēšu, nevis vienkārši nomainīšu pamperu," tā asistenta lomu redz Gunta. Viņa arī atgādina, ka valsts un pašvaldība šādu pakalpojumu kaut daļēji atmaksā tādēļ, lai cilvēku integrētu sabiedrībā, ne no tās norobežotu un pēc iespējas ātrāk ieliktu atpakaļ četrās sienās.
Ja jau ģimenes locekļi bieži uzņemas pārvietošanās asistenta pienākumus, tad varbūt varētu darīt arī to, ko izglītības asistents? Gunta ir pārliecināta, ka tā nav laba doma. Kā piemērs ir stāsts par kādu bērnu, ar ko Gunta strādājusi pēc gūžas operācijas. Vingrojumi bērnam radījuši lielas sāpes. Gunta domā, ka mammai tas būtu daudz grūtāk. "Es arī raudāju," viņa atzīst, taču darbu turpinājusi.
Lielas mazās uzvaras
Ir bērni, kuriem ir grūti iemācīt it kā visai elementāras lietas. Piemēram, ēst ar karoti. Gunta zina, ka patiesībā daudziem no mums tik automātiskā kustība ir ļoti sarežģīta. Nesen šai pieredzei izgājusi cauri – bērns bijis dusmīgs, ka nesanāk. "Ko jūs darītu? Parasti cilvēki sāk skaidrot. Es nedrīkstu atkāpties un barot pati. Un tad es iedomājos viņam parādīt, kā citi mazi bērni mācās ēst zupu. Uzliku YouTube, kur arī bērni mācās un arī citiem nesanāk. Bija svarīgi likt viņam saprast, ka viņš nav sliktāks vai īpašāks par citiem. Parādīt, ka tā notiek, kad bērni mācās ēst. Beigu beigās viņš saņēmās, jo saprata, ka arī citiem tā ir, pašapziņa pacēlās un palēnām izdevās."
Gunta atceras arī kādu puiku, kurš sāka runāt vien astoņos gados. Taču viņa bērnam daudz dziedājusi. Liels bijis pārsteigums, kad deviņu gadu vecumā puika pēkšņi spējis asistentes repertuāru atkārtot vārds vārdā, arī tās dziesmas, ko jau vairākus gadus viņš nebija dzirdējis. "Tātad tas viss tur patiesībā ir iekšā! Tādi ir tie foršie mirkļi – kad tu nez cik gadu esi atkārtojis vienu un to pašu un jau liekas, ka nav jēgas, bet, re, pēc septiņiem gadiem viņš, izrādās, visu to zina un var atkārtot!" smaida Gunta.
Viņa stāsta par saviem īpašajiem bērniem ar neviltotu prieku. Katram atrodas arī kāds īpašais mīļvārdiņš. Gandarījumu sniedzot apziņa, ka ar lielu neatlaidību viņai izdodas bērna dzīvi padarīt kvalitatīvāku.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un esam jau izdzīvojuši lielās svinības. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag arī pēc valsts lielās jubilejas turpina sarunāties ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.
Krējums Saldais
Liene