Nu jau par ziemu vairs nevar sūdzēties. Pieklājīgas sniega kupenas, var noķert aukstuma sajūtu un mācīties pazīt dažādus sniega veidus. Tādus, kas der sniegavīram un cietoksnim, un tādus, kas neder. Tādus, kas pārklāj egles ar baltu segu, un tādus, kas nokrīt garām.
Taču slēpošanai der visādi. Jo īpaši tāpēc, ka Latvijā kalnu slēpošanas trasēs – vienalga, ir vai nav sniega – pamatā paļaujas uz mākslīgo sniegu. Tomēr, kad aicinu vienu no Siguldas atpūtas kompleksa Kaķītis (tautā vienkārši sauktu par Kaķīškalnu) īpašniekiem un slēpošanas instruktoriem Rolandu Rapu padomāt par paša mīļākajiem sniega veidiem, viņam iemirdzas acis. Tātad tomēr ir daži labāki? Jā, divi. Pirmais slēpojot esot ļoti reti sastopams – svaigs pūdersniegs, kad, braucot no kalna, var iegrimt ar slēpēm līdz ceļiem. Slēpošanas trasēs to faktiski nevar piedzīvot. "Tu brauc, un sniegs put. Tā sajūta ir ekskluzīva," atzīst Rolands.
Otrs labais sniegs ir jau mākslīgais – tad, ja trase ir labi sagatavota, grādi ir nedaudz zem nulles, sniegs ir nopresēts, nofrēzēts, nogludināts. Un nav neviena ledus placīša, sniegs klausa slēpēm. "Nē, un tas nav kā sviests – pietiekami ciets, lai noturētu. Tā ir otra lidošanas sajūta, ko tagad arī grūti noķert, jo kalni ir ļoti piepildīti, cilvēku ir ļoti daudz," saka speciālists. Piemēram, Alpos neesot kur apgriezties. Kāpēc?
Tendences gan Latvijā, gan arī pasaulē rāda, ka slēpošanas kalnu skaits samazinās.
Labi, paši kalni jau paliek, tādām pārmaiņām vajadzētu miljoniem gadu, bet kalnu kūrortu kļūst mazāk, jo tas ir sarežģīts bizness. "Klimats, lai kā mēs to negribētu, mainās, un ziemas kļūst kaprīzākas," novērojis arī Kaķīškalna saimnieks. Tomēr jebkurai industrijai ir vajadzīgi jauni klienti, tāpēc tur, kur kalnu kūrorti vēl ir, cilvēku ir ļoti daudz.
Māca citus, lai mācītos
Rolands pats par instruktoru kļuva kādu laiku pēc tam, kad sāka saimniekot Kaķīškalnā. Sapratis – lai arī bērnība un jaunība pavadīta uz slēpēm Ērgļu pusē un Gaiziņā, slēpošanas prasmes vēl ir pilnveidojamas. Tā sācis piedalīties dažādos instruktoru kursos. Un, lai zināšanas nostiprinātu, nepieciešama arī prakse, tāpēc Rolands māca arī citus – visvairāk bērnus.
"Pirms es kļuvu par instruktoru, šķita, ka labi braucu. Tagad arī inventārs ir tik labs, ka cilvēkiem ir viegli braukt pārāk ātri un neapdomīgi. Tāpēc es iesaku visiem pamācīties un pakonsultēties ar instruktoru," piebilst Rolands.
Ar ziemas prieku baudīšanu tagad vairs neesot kā tajos laikos, kad brīvdienās bija jāmeklē brīva vieta vilcienā uz Ērgļiem vai autobusā uz Gaiziņkalnu. Lai gan draugu un paziņu lokā slēpojot daudzi un aktuālāks ir jautājums, kad to darīt, nevis – vai tu brauksi slēpot. Un, tā kā lielie grib braukt slēpot uz ārzemēm, arī bērni jāsamāca. Rolands atklāj, ka patiesībā lielākā daļa instruktoru klientu Latvijā ir bērni. Viņš pats rēķina, ka tie varētu būt ap 80% no visiem mācekļiem.
Tas ir nedaudz pārsteidzoši, jo mana necilā slēpošanas pieredze rāda, ka tas nav tomēr gluži tas pats, kas iemācīties staigāt.
Uzspēlēt zaķīšos
Kā bērni mācās slēpot? Vai tas ir tāds mūžīgs jaunā apgūšanas prieks? Rolands stāsta, ka ir visādi. Ir vecāki, kas bērnu atved raudošu, un puse no nodarbības jāvelta tam, lai viņu nomierinātu. Tad jāzīmē autotrases vai jādomā kādas citas rotaļas. Rolands zina – jo mazāks bērns, jo vairāk slēpošanas mācīšanās notiek caur rotaļu. "Vizinām zaķīšus vai slēpjam konfektes zem konusiņa. Tā var mācīt bremzēt – bērnam ir motivācija apstāties tieši pie konusa, zem kura ir konfekte. Bet ir situācijas, kad bērnu nekādi neizdodas nomierināt. Tad liekam spēles nost un ejam ekspedīcijā. Ir bijušas reizes, kad vecāki ir neapmierināti, bet bērns vēl nav gatavs," stāsta instruktors. Viņš domā, ka tādos gadījumos nepieciešama pakāpeniskāka pieeja vai arī vecākiem ir jāsaprot, ka ir vēl citas aktīvās atpūtas iespējas.
Tomēr slēpošanu viņš iesaka mācīties, jo tā esot viens no simetriskajiem sporta veidiem – attīsta abas ķermeņa puses vienmērīgi. Līdzīgi kā peldēšanā. Izdevīgi ir arī tas, ka slēpojot nerodas sajūta, ka tas ir grūti un prasa lielu piepūli, bet dienas beigās gan var sajust, ka ir kārtīgi pastrādāts. Tāpat slēpošana lielākajai daļai cilvēku saistās ar brīvdienu sajūtām – atvaļinājumu kalnos ar ģimeni vai draugiem.
Bailes jāpatur prātā
Jāatzīst, ka, stāvot Kaķīškalna galā, nejūtos omulīgi. Ģeologi gan teiktu, ka tas nav nekāds kalns un Siguldā vispār tādu īsti nav. Kalns ir tad, ja no visām pusēm ir nogāzes. Toties Siguldā ir tādas ielejas, kur nogāze iet tikai vienā virzienā – uz Gaujas izrakto senleju. Rolands gan atgādina, ka bailes ir mūsu sargātājas un tām ir jābūt klātesošām. Ja ir paniskas bailes, tad gan nekas nesanākšot – lauzt sevi tik ļoti nevajag.
"Protams, var nokrist, bet, jo tu esi vairāk trenēts, gatavāks, jo tu varēsi labāk reaģēt dažādās situācijās. Piemēram, kad pēkšņi parādās kāds ledus gabaliņš," bilst Rolands.
Vasarā, piemēram, bērni aukstumu nejūt. To var novērot ūdenstilpēs, kur viņi pulcējas. Kā ir ziemā uz kalna? Rolands ir pārliecināts, ka te gan nevajadzētu ļaut nosalt. "Instruktoram vienmēr kabatā ir jābūt konfektei un salvetei, ko bērnam degunu noslaucīt. Pats jau viņš bieži tos puņķus nepamana," tā Kaķīškalna saimnieks. Konfekte savukārt esot kā tāda medaļa par labu darbu.
Stāstu, ka mans mazais četrgadnieks reiz ir izmēģinājis distanču slēpošanu, bet sajūsmā nebija. Rolands domā, ka distanču slēpošana maziem bērniem varētu būt mazāk aizraujoša. Kalnu slēpošanā ātri vien var saprast, ko esi iemācījies, ka vari nobraukt no kalna, vari smuki nobremzēt, – ar vienu vārdu sakot, bērns var redzēt rezultātu. Grūtākais bērniem esot ieskaidrot, ka jāmācās arī pagriezieni, nevis tikai ātri un uzreiz lejā. Gluži kā dzīvē.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un esam jau izdzīvojuši lielās svinības. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag arī pēc valsts lielās jubilejas turpina sarunāties ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.
Arik Nippel