Parlamentārais blūzs jeb Izsūtītie Briselē

Man jums kas jāparāda, aicinot savā kabinetā, noslēpumaini saka Saijeds Kamals, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas (ECR) līdzpriekšsēdētājs Eiropas Parlamentā. Viņš no skapja izvelk melnu futlāri, kura forma nodod – iekšā noteikti ir ģitāra. Un nudien, attaisot rāvējslēdzēju, skatam paveras melna Japānā ražota basģitāra, kas žilbina acis ar savu perfekti gludo virsmu, turklāt vēl nenoņemtā birka liek noprast, ka šis dārgums pagaidām nav redzējis skatuvi. Lepnais īpašnieks piebilst, ka esot to šurp uz Briseli atgādājis no Londonas. Kabinetā bez Kamala un SestDienas kopā sanākuši arī citi muzikālās apvienības Izsūtītie Briselē dalībnieki – ECR grupas vicepriekšsēdētājs Roberts Zīle, ECR runasvīrs Jans Krelina un pie mums visiem tik labi pazīstamais dzeguzēns Kārlis Būmeisters, kurš Eiropas Parlamentā pilda ECR grupas Latvijas delegācijas preses sekretāra pienākumus. Vīriešu acis gluži vai iemirdzas, ieraugot Kamala no skapja izvilkto dārgumu, un lavīnas formā sāk birt frāzes: "Tā ir lieliska! Wow! Gluži vai pasaka!"

Starp alu un rokenrolu

Izsūtītie Briselē neesot profesionāla grupa, taču tās dalībnieku pagātne liecina, ka mūzika savas saknes viņu dzīvē vijusi jau sen. "Es mīlu mūziku, bet nedomāju, ka esmu labs mūziķis," saka Kamals, kurš pirmoreiz kādā grupā spēlējis, vēl mācoties skolā, un vienā no pirmajiem koncertiem vācis ziedojumus, kas vēlāk nosūtīti uz Āfriku. Savukārt universitātes laikā viņš spēlējis pat divās muzikālajās apvienībās: "Es mīlēju šo laiku, taču diemžēl pēc universitātes beigšanas dzīvajā nebiju spēlējis teju divdesmit gadu."

Arī Zīle ar ģitāru saaudzis jau skolas laikā, turklāt darījis to visai profesionālā līmenī. "Septiņdesmitajos astoņdesmitajos es spēlēju dažādās grupās, uzstājāmies arī par samaksu. Bija kādas finālskates Liepājā, Sīpoli vai Līvi togad vinnēja, bet mēs arī bijām laureātu vidū. Esmu ierakstījis dziesmu ar Līviem. Neuzskatu sevi par profesionāli, taču esmu pelnījis naudu ar mūziku, turklāt tā bija krietni lielāka nekā alga manā toreizējā pamatdarbā izpētes institūtā," atceras deputāts. "Redzi, cilvēki tev maksāja, lai tu spēle, man bija jāmaksā cilvēkiem, lai viņi mani klausītos," smejoties piebilst Kamals.

Līdzīgi ir arī Krelinas dzīves gājumā: "Es uzaugu deviņdesmito gadu Prāgā, kas toreiz bija rokenrola un alus galvaspilsēta. Burtiski uzaugu rokklubos. Mūzika bija liela manas dzīves daļa, iemainīju visu pret to! Gribēju pat pamest studijas, lai kļūtu par ģitāristu, bet, paldies Dievam, satiku vienu cilvēku, kas man atvēra acis un paskaidroja, ka Čehijā ir tūkstošiem ģitāristu un tikai daži no tiem var atļauties nestrādāt, pārējiem tomēr ir jādara kādi maizes darbi. Spēlēju pāris grupās, bet, kad atbraucu uz Briseli, mūziku noliku malā."

Savukārt Būmeistera muzikālā pagātne nez vai spēs kādu pārsteigt. Latvijā viņš ir pazīstams teju katram – no popgrupas Dzeguzīte un dueta Valters un Kaža laikiem. "Atceros, kad man bija septiņi gadi, saņēmu vēstuli no Valsts ieņēmumu dienesta, kurā bija teikts, ka man jau sāk veidoties pensijas uzkrājums no ienākumiem, ko saņēmu par darbu LTV raidījumos pirms tam. Man joprojām ir šī vēstule, un ceru, ka mana pensija būs milzīga," viņš smejoties atklāj. "Neaizmirsti par Eirovīziju," piebilst Kamals, "vai taisnība, ka jūs līdz pat pēdējam brīdim bijāt vieni no pirmajiem?" Tā nudien arī bija, saka Būmeisters: "Franči bija pēdējie, kam bija jādod savi punkti, un viņi mums neko neiedeva, tā mēs no pirmās vai otrās vietas nokritām uz piekto. Tas arī ir iemesls, kāpēc joprojām ļoti ieturēti izturos pret frančiem."

Solists ar blūzigu balsi

Kopā šo džentlmeņu ceļi savijās 2015. gada nogalē. "Mēs bijām aizbraukuši uz kādu pasākumu Latvijā, un Roberts tur spēlēja mūziku. Kad to ieraudzīju, teicu: "Klau, Robert, es arī kādreiz mēdzu spēlēt." Viņš uz to atbildēja: "Tad kāp uz skatuves!" Un iedeva man basģitāru. Es spēlēju briesmīgi, bet viņi ar Kārli bija ļoti pieklājīgi, domāju, ka viņiem vienkārši bija manis žēl, tāpēc viņi teica: "Kad atgriezīsimies Briselē, mums jāsaspēlējas." Pirmā doma bija – skaidrs, ka tā ir vienkārši pieklājības frāze, bet, kad atgriezāmies, tiešām sākām spēlēt," grupas pirmsākumus atceras Kamals. 

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15.-21. decembra numurā!