Nav pamata pārmest futbolistiem, kuri klusītēm tomēr tic, ka Latvijas valstsvienība spēj kvalificēties finālturnīram, lai gan pārāk reāli tas neizskatās. Taču neizskatījās arī pirms pieciem gadiem… Paraugoties tabulā, labāk būt optimistiem, lai gan priekšā vēl piecas grūtas spēles. Norakstīt izredzes allaž var paspēt.
Drīzāk būtu pamats kritikai, ja katram spēlētājam iekšēji nebūtu mērķa nokļūt finālturnīrā DĀR. Vislabāk ceļš uz mērķi veicas, ja viss notiek vienoti un soli pa solim. Šķiet, to tagad var attiecināt uz Latvijas futbola izlasi. Un kas ir svarīgi, tā atgādina draudzīgu ģimeni (sen nav bijis jāklausās kāda pukstēšanā). Der atcerēties, ka arī pirms pieciem gadiem neba meistarība bija galvenais, kāpēc nokļuvām finālturnīrā Portugālē. Panākumu stūrakmeņi bija citi - saliedētība, disciplīna, līderu veiksmes.
Uz sapņiem dažkārt jāiet ļoti ilgi, un dalība finālturnīrā var arī nebūt šīs paaudzes jautājums. Lai tas tā tomēr nebūtu, mazāk jāsapņo, bet vēl vairāk jādomā, kā ar katru spēli kļūt stiprākiem, un izvairīties no iešanas atpakaļ vai mīņāšanās uz vietas.
Trešdien atbildes spēle ar Luksemburgu būs nopietns pārbaudījums. Ne tikai jāiegūst kārtējie punkti. Tas jāizdara ar vēl labāku spēli nekā izbraukumā, kas nebūt nebija sapņu kalngals. Lai gan dažam, kas neredzēja spēli, bet tikai rezultātu, tā varētu šķist.