Patlaban aktuāla tēma Latvijā ir nodokļu reforma. Kam nodokļu jomā jāmainās, lai uzņēmējiem kļūtu vieglāk attīstīt biznesu, paplašināt tā mērogus?
Globāli vērtējot, valsts sektoram jāpierāda gan uzņēmējiem, gan kopumā visai sabiedrībai, ka nodokļos samaksātā nauda tiek tērēta saprātīgi un aiziet pareizā virzienā, ka nodokļos samaksātā nauda netiek izšķērdēta sabiedrībai vispār neizprotamos virzienos. Vērtējot Finanšu ministrijas piedāvātās nodokļu sistēmas izmaiņas, man pievilcīgi šķiet tas, ka ministrijas pārstāvji runā par nodokļu sistēmu kopumā. Nevar skatīties atrauti uz kādu vienu nodokli un tā iespējamajām izmaiņām, nevērtējot nodokļu sistēmu kopumā. Tāpat apsveicami ir tas, ka nodokļu reforma tiek prezentēta uzņēmējiem un tiek uzklausīti uzņēmēju viedokļi, nevis notiek tā, kā bijis iepriekš, kad gada beigās nezin no kurienes parādījās ideja ātrā tempā ieviest kādu nodokli, tā sakot, lai nākamā gada valsts budžetā caurumus aizlāpītu.
Vēl gribu uzsvērt, ierosinājums Latvijā ieviest 0% uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likmi reinvestētajai peļņai ir tas, ko uzņēmēji jau sen gaidījuši. Tomēr te ir vēl kāds būtisks aspekts, par ko jārunā. Esmu cieši saistīts ar sporta nozari un, vairāk nekā 20 gadu darbojoties biznesā, esmu no UIN ziedojis dažādām sabiedriskā labuma organizācijām, pēdējā laikā gan galvenokārt dažādām sporta organizācijām, un es plānotās izmaiņas redzu arī kā satraucošu signālu kultūrai, sportam, labdarībai, jo līdz ar šīm izmaiņām uzņēmējiem mazināsies motivācija ziedot.
Jūs atgādinājāt visai būtisku aspektu. Līdz šim izmaiņas, kas plānotas saistībā ar UIN maksāšanu, vērtētas galvenokārt pozitīvi.
Kopumā iecerētā nodokļu reforma tiešām vērtējama pozitīvi, es aicinu tikai padomāt par ziedojumiem labdarībai, kultūrai un sportam. Jau gadiem uzņēmumi kopumā ziedojumiem veltījuši lielas summas. Ja motivācija ziedot zudīs, tad neizbēgami ziedojumu apjoms samazināsies. Protams, sociāli atbildīgam uzņēmējam būtu jāziedo neatkarīgi no tā, vai ziedojums samazina nodokļa maksājumu, un, protams, ir un būs sociāli atbildīgi uzņēmēji, kuri ziedos labdarībai vienmēr, tomēr, ja likums vairs neparedzēs, ka ziedojumi samazina UIN maksājumu, tad ziedojumi neizbēgami saruks. Tiek pieļauts, ka ziedojumi, piemēram, sportam, varētu samazināties 6–8 reizes. Sportam tā būtu katastrofa! Daudzām labdarības organizācijām arī ziedojumu mazināšanās būtu katastrofa, un arī kultūras jomā ziedojumu apjoma kritums var atstāt katastrofālas sekas. Tāpēc par šo jautājumu nopietni jādiskutē.
Jūsuprāt, vajadzīgas izmaiņas attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (PVN)? Darbojaties tirdzniecības nozarē, kurā PVN faktors ir visai būtisks.
PVN likmei vajadzētu būt vienādai visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, tad nebūtu dažādu spekulāciju, kas saistītas ar atšķirīgām PVN likmēm. Runājot par PVN, gan vēl jāpiebilst, ka dažām preču grupām samazināta PVN likme noteikti ir nepieciešama arī turpmāk.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis nesen Dienai teica, ka mūsu valstī ir ekonomiskajai situācijai neatbilstoši augsti darbaspēka nodokļi. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es piekrītu Aigaram Rostovskim. Latvijā algu līmenis ir daudz zemāks nekā, piemēram, Vācijā, un līdz ar to mūsu valsts iedzīvotājiem ir daudz zemāka pirktspēja, tāpēc nav pamatots dažādu starptautisko ekspertu paustais Latvijas darbaspēka nodokļu likmju salīdzinājums ar turīgajām ES dalībvalstīm. Protams, Latvijā jābūt zemākiem darbaspēka nodokļiem nekā turīgajās ES valstīs līdz brīdim, kamēr algu līmenis mūsu valstī sasniedz turīgajās valstīs pastāvošo algu līmeni. Kad tas notiks un vai vispār notiks, protams, atkarīgs arī no mums pašiem te, Latvijā.
Valstī noteikto minimālo algu vajadzētu paaugstināt?
Protams, minimālo algu vajadzētu palielināt, bet noteikti vajadzētu atcelt minimālās algas ciešo sasaisti ar valsts finansēto iestāžu un pašvaldību iestāžu darbinieku atalgojumu. Publiskajā sektorā algas būtu jārēķina tāpat, kā algas rēķina uzņēmēji – pēc katra darbinieka kompetencēm un darba rezultātiem, kā arī ņemot vērā situāciju nodarbinātības jomā. Pagaidām valsts un pašvaldību iestādēs ir gluži kā padomju laikos – ja algas paaugstina, tad visiem strādājošajiem neatkarīgi no tā, kā darbinieks strādā, arī tiem, kuriem ir vāji darba rezultāti, ja algas netiek paaugstinātas, tad arī visiem, pat ne tiem darbiniekiem, kuri strādā ļoti daudz un ļoti labi. Es neapgalvoju, ka nevajag paaugstināt algas, piemēram, skolotājiem, bet algas jāpaaugstina, ņemot vērā katra konkrētā strādājošā profesionālās kompetences, nevis visiem bez jebkāda izvērtējuma.
Kā vērtējat situāciju nozarē, kurā strādā jūsu uzņēmums?
Tādi uzņēmumi, kas nodarbotos ar citiem nevajadzīgu, par liekām kļuvušu lietu tirdzniecību, ir visā pasaulē. Ko līdzīgu darām arī mēs – Labās mantas – Latvijā. Jāteic, mani priecē tas, ka mums te, Latvijā, radušies sekotāji, bet es neesmu redzējis nevienu tirdzniecības vietu, kurā tik plašā sortimentā būtu šādu mantu, arī no bankrotējušiem uzņēmumiem, klāsts.
Pie jums nonāk bankrotējušo uzņēmumu lietas un arī tādu uzņēmumu lietas, kuri veic, piemēram, mēbeļu vai aprīkojuma nomaiņu?
Jā, bet ne tikai – ir arī tā, ka uzņēmumam paliek pāri krājumi, ko uzņēmums nevar realizēt, un mēs šos krājumus esam gatavi pamēģināt realizēt – ja vien varam pircējiem preces piedāvāt pietiekami lēti. Turklāt būtisks aspekts ir arī tas, kas saistīts ar otrreizēju izmantošanu un videi draudzīgu saimniekošanu. Tagad ikdiena ir tāda, ka, teiksim, koka detaļas jāatdod tiem, kuri malku nevar nopirkt
Jūsu uzņēmuma veikalos preces nonāk galvenokārt no juridiskajām personām vai arī no privātpersonām?
Galvenokārt no uzņēmumiem, bet mēs esam gatavi sadarboties arī ar privātpersonām. Tomēr, lai mēs piedāvātu pircējam interesantu preci par zemu cenu, svarīgas ir zemas izmaksas. Mēdz būt gadījumi, kad transporta izmaksas, lai pie privātpersonas aizbrauktu pēc kādas preces, ir augstākas nekā tā cena, ko mēs par konkrēto preci varam prasīt pircējiem. Ar šādu situāciju mēs sastopamies bieži, ja privātpersona nav gatava preci atvest līdz mūsu uzņēmumam.
Bankrotējušo uzņēmumu lietas pērkat izsolēs?
Pērkam dažādos veidos. Bieži bankrotējušajiem uzņēmumiem ir komercķīlas, ko realizē bankas. Turklāt daudzu banku pārstāvji paši zvana mums un piedāvā preces, jo mums jau izveidojusies stabila sadarbība. Izsoles senāk notika biežāk nekā tagad. Ikviens var interneta portālos atrast informāciju par dažādām izsolēm, un arī šī, internetā atrodamā informācija liecina, ka izsoļu kļūst mazāk. Tagad dominē tāda tendence, ka tieši komercķīlas aizvien biežāk tiek realizētas bez izsoles.
Tie uzņēmumi, kuriem nav finansiālu grūtību, bet ir lietas, ko pārdot, paši vēršas pie jums?
Viena liela daļa jā. Ir, teiksim, bankas ar ļoti labiem finanšu rezultātiem, kuras izdomā, ka vecās mēbeles jānomaina pret jaunām mēbelēm. Savukārt ir ļoti daudz cilvēku, kuri šīs, vecās mēbeles iegādājas un atzīst tās par ļoti labām, jo labāk izvēlas lietotas, kvalitatīvas mēbeles par zemu cenu, nevis jaunas, bet zemākas kvalitātes par augstāku cenu.
Šādā gadījumā biznesa modelis ir tāds, ka jūs vispirms nopērkat, teiksim, lietotās mēbeles no kādas bankas, un tad tas ir jūsu risks – izdosies pārdot vai ne?
Jā, pārsvarā mēs nopērkam, un, ja neizdodas pārdot, tad esam gatavi atdot par brīvu. Rīgā mūsu veikalā pat ir īpaša vieta, kur noliekam lietas ar norādi, ka tās veikala apmeklētājiem nav jāpērk, bet viņi tās var ņemt par brīvu. Biznesa modelī jāierēķina, ka būs arī lietas, ko pārdot neizdosies, kas būs jāatdod par velti.
Kādi ir jūsu secinājumi no sadarbības ar bankrotējušo uzņēmumu grupu, vai uzņēmumu bankrotu Latvijā pēdējā laikā kļūst mazāk vai vairāk?
Ja salīdzinām ar 2009. gadu, tad noteikti tagad bankrotu ir mazāk. Pēdējos divos trīs gados uzņēmumu bankrotu statistika, manuprāt, ir maz mainījusies, un te vērojams biznesa neveiksmju gadījuma raksturs. Pašreizējo situāciju vispār nevar salīdzināt ar 2009. gadu, ar krīzes laiku, kad Latvijai burtiski pāri vēlās milzīgs bankrotu vilnis. Protams, gūtā pieredze aizmirstas, un cilvēki kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem atkal un atkal, tomēr patlaban nav krīzes laiks, un nav arī tik riskants laiks, kāds bija pirms krīzes.
Kādām preču grupām dodat priekšroku, izvēloties, ko tirgot?
Vienlaikus nevienai un visām. Mēs ar to arī esam unikāli, ka mūsu veikalā sortiments ļoti strauji mainās. Mūsu tirdzniecības vietas regulāri tiek pārkārtotas atbilstoši tam, kādas preces esam iegādājušies un vēlamies pārdot mūsu veikalos. Vietā, kur pagājušajā mēnesī atradās rotaļlietas no kāda rotaļlietu veikala, kas beidzis darbu, šomēnes var atrasties amatniecības instrumenti, bet nākamajā mēnesī varbūt tajā pašā vietā atradīsies trauki.
Pircēji ir daudzveidīgs Latvijas iedzīvotāju loks, kuriem var interesēt viss, sākot no rotaļlietām un beidzot ar mēbelēm?
Jā, mēs nevaram definēt vienu, konkrētu mērķa auditoriju. Savulaik pie mums pārdošanā nonāca 200 kāzu kleitu, un skaidrs, ka šādas kleitas interesē gluži citu pircēju loku nekā amatniecības instrumenti, un tā uz brīdi pie mums veikalos parādījās daudzas kāzu kleitu pircējas.
Cik ilgā laikā pārdevāt 200 kāzu kleitu?
Divu gadu laikā ievērojami lielākā daļa bija pārdota. Ikviens tirdzniecībā strādājošs uzņēmējs zina, ka pēdējos eksemplārus pārdot vienmēr ir visgrūtāk. Iespējams, kādas trīs kāzu kleitas vēl tagad nav pārdotas.
Jums ir trīs veikali – Rīgā, Valmierā, Daugavpilī. Veikals Rīgā – tas ir saprotams, galvaspilsēta tomēr ir Latvijas ekonomiskās dzīves centrs, bet kā izvēlējāties tieši Valmieru un Daugavpili?
Daugavpils – tā ir apstākļu sakritība, saistīta ar to, ka savulaik Daugavpilī iegādājos nekustamo īpašumu, un tajā arī šis veikals tika atvērts. Daugavpilī ir ļoti savdabīga, interesanta, no daudzām citām Latvijas pilsētām atšķirīga vide. Man personīgi Daugavpils ļoti patīk, un manā skatījumā Daugavpilī ir vēl daudz neizmantotu biznesa iespēju.
Vai Daugavpilī maksātspējīgo pircēju pietiek? Pēc statistikas, ekonomiskā situācija tur ir smagāka nekā daudzās citās pilsētās.
Tur, kur cilvēkiem naudas ir mazāk, viņi vairāk naudas tērē lētām precēm, bet mēs tieši lēto preču segmentā strādājam – lai pārdotu daudzveidīgu sortimentu, lai cilvēkiem būtu interesanti ierasties mūsu veikalos, mums jātirgo preces lēti, tāpēc Daugavpils ir īstā pilsēta, kurā mums strādāt.
Un kā izlēmāt atvērt veikalu Valmierā?
Valmiera ir mana dzimtā pilsēta. Mērķtiecīgi meklējām Valmierā telpas, kur atvērt veikalu. Tomēr gribu uzsvērt, ka pircēji Valmierā un pircēji Daugavpilī ļoti atšķiras, valmierieši un daugavpilieši izvēlas gluži atšķirīgas preces. Gadās tā, ka preces, ko nevar pārdot Valmierā, izdodas pārdot Daugavpilī, un mēdz būt arī tā, ka preces, ko vispār nepērk Daugavpilī, ātri izpērk Valmierā. Arī mārketinga instrumenti, kas dod rezultātu Valmierā, nebūs tie īstie Daugavpilī un otrādi. Kopumā par mārketingu jāteic – informācija internetā, e-pasta vēstules, īsziņas mobilajos tālruņos, nosūtot ziņu par jaunumiem veikalu klāstā, ir tās metodes, kas patlaban strādā. Tagad Latvijā internetu lieto visu paaudžu cilvēki, mobilais tālrunis arī ir visu paaudžu cilvēkiem un vispār gandrīz katram mūsu valsts iedzīvotājam ir mobilais tālrunis, tāpēc arī informācijas izplatīšana, izmantojot internetu, e-pastu un mobilo tālruni, ir ļoti noderīgs mārketinga instruments. Ja mums veikalos ienāk tādas preces, kas ir interesantas tieši vecākajai paaudzei, tad gan domājam arī par reklāmu kādā žurnālā un, teiksim, Latvijas Radio.
Plānojat atvērt vēl kādu veikalu – piemēram, Jelgavā, Liepājā, Ventspilī?
Jaunu veikalu atvēršana plānos ir. Kā idejas īstenosies, tad jau redzēs.
Vairāki tirdzniecības nozares uzņēmēji Dienai teikuši, ka pēdējā laikā aizvien grūtāk ir atrast darbiniekus. Piekrītat?
Es varu piekrist tam, ka atrast profesionālus darbiniekus šodien nav vienkārši. Darba devējs patlaban nevar cerēt, ka pietiks vien paziņot par vakanci, un pie viņa uzņēmuma durvīm uzreiz rindā sastāsies desmitiem izcilu darbinieku. Labi, profesionāli darbinieki ir jāmeklē.
Tā sakot, darbinieku atrašanā jāiegulda darbs?
Jā, tieši tā. Runājot kopumā par Latvijas darba tirgu, jāuzsver, ka ļoti izteikta ir sezonalitāte – vasarā, kad ir daudz darba iespēju ceļu remonta nozarē un būvniecībā, kā arī ļoti intensīvi notiek ogu lasīšana mežos un ogu pārdošana, darba meklētāju ir maz. Cilvēki strādā sezonālajos būvdarbos, lasa un pārdod ogas, nevis meklē darbu, savukārt rudenī, tiklīdz beigusies ceļu remontu, būvdarbu, ogu lasīšanas un pārdošanas sezona, uzreiz jūtami pieaug darba meklētāju skaits.
Daudz apspriesta tēma tirdzniecības jomā ir kases aparātu nomaiņa. Latvijas Tirgotāju asociācija akcentējusi, ka uzņēmumiem tiek radītas lielas papildizmaksas. Kā jūs to komentētu?
Kases aparātu nomaiņa, protams, prasa papildu izmaksas, bet tās nav arī tik būtiskas summas, lai radītu nopietnus sarežģījumus tādam biznesam kā mana uzņēmējdarbība. Mēs, Labās mantas, neesam ļoti liels uzņēmums, senāk esmu strādājis daudz plašākos mērogos, tomēr Daugavpilī mūs uztver kā lielu uzņēmumu, apgalvojot: "Jūs, rīdzinieki, gan esat izveidojuši lielu uzņēmumu." Respektīvi, no vienas puese, mēs esam pietiekami vērienīgs uzņēmums, lai izmaksas, kas saistītas ar kases aparātiem, problēmas neradītu, no otras puses, mums arī nav milzīgs skaits kases aparātu. Iespējams, mazam veikalam, kas ir ģimenes uzņēmums un piedāvā tikai vienu preču grupu, izmaksas, kas saistās ar kases aparāta nomaiņu, ir smags slogs. Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidentam Henrikam Danusēvičam ir taisnība, kad viņš saka – ar kases aparātu nomaiņu saistītā situācija kopumā tirdzniecības nozarē strādājošajiem uzņēmējiem rada problēmas.