Pēdējā laikā daudz runāts, ka jāpopularizē komercmediācija kā strīdu risināšanas ceļš. Kāpēc pagaidām uzņēmēju izpratne par komercmediāciju ir niecīga?
LTRK izglīto uzņēmējus par komercmediāciju, bet vēl vērojamas vairākas problēmas. Pirmkārt, komercmediācija Latvijā ir mazpazīstama. Pat uzņēmēji, kuri daudzus gadus darbojas biznesā, kuru uzņēmumi sasnieguši daudzmiljonu apgrozījumu, neizprot komercmediācijas būtību.
Otrkārt, uzņēmējiem nav ticības juridiskajai sistēmai. Komercmediācija ir daļa no kopējās sistēmas. No mūsu biroja prakses zinu, ka brīdī, kad atnāk tiesas pavēste, tiesa piedāvā pusēm iet mediācijas ceļu, bet klienti uzņēmēji jautā – kas ir komercmediācija? Kad tiek pateikts, kas ir komercmediācija, uzņēmējs saka – nē, man tā nav vajadzīga.
Vajadzētu nevis brīdī, kad jau ir prasības pieteikums, spert soli uz komercmediāciju, bet rīkoties kā Zviedrijā, kur par komercmediācijas izmantošanu tiek domāts vēl pirms vēršas tiesā, un, jau noslēdzot līgumu, tajā tiek paredzēta mediācija. Tad, kad jau ir prasības pieteikums tiesā, parasti process beidzas ar spriedumu vai ar izlīgumu pēc vairāku gadu tiesāšanās.
Mediācijas iespējas būtu jāizskaidro uzņēmēju organizācijām?
LTRK piedāvā seminārus par komercmediāciju, bet svarīgi, lai uz šiem semināriem tiek sūtīts nevis tas darbinieks, kurš uzņēmumā ir vismazāk noslogots, bet lai nāktu valdes pārstāvji, kuri ir lēmumu pieņēmēji. Ikviens advokāts klientiem arī var ieteikt izmantot komercmediāciju. Jāuzsver, komercmediācija nodrošina ātrāku un lētāku strīda risināšanu un ļauj sasniegt vērtīgāku rezultātu, jo labākais risinājums ir vienošanās, nevis tiesas spriedums. Kā mēdz teikt, labākais tiesas spriedums ir tāds, ar kuru neapmierinātas ir abas puses. Klienti jautā – kā tas var būt, bet spriedums, ar ko neapmierinātas abas puses, rāda, ka sasniegts reāls rezultāts strīda risināšanā. Latvijā šāda domāšana netiek saprasta. Uzņēmēji arī nereti domā, ka mediācijā mediators kaut ko nospriedīs, bet mediators neko nespriedīs.
Jā, mediators tikai palīdz strīdā iesaistītajiem cilvēkiem vienoties.
Tieši tā. Mediators uzklausa abas puses un saka – jums varētu nebūt taisnība, ieklausieties pretējās puses argumentos.
Kādu biznesa konfliktu risināšanai komercmediācija ir piemērota?
Piemēram, uzņēmumu dalībnieku, akcionāru savstarpējo strīdu risināšanai. Latvijā pēdējā laikā daudzi uzņēmumi tiek veidoti, nenoslēdzot dalībnieku vai akcionāru līgumus, tāpēc nav izslēgts, ka uzņēmumu līdzīpašnieku savstarpējo konfliktu skaits pieaugs.
Vēl runājot par komercmediācijas pielietojumu, jāteic, tiesā nonāk daudzi komercstrīdi par līguma izpildi – viena puse uzskata, ka visu līgumā paredzēto izpildījusi, bet otra puse uzskata, ka nav izpildīts. Iespējams, Latvijā vienas dienas laikā tiek noslēgti vairāki simti līgumu. Ja visos līgumos paredzētu mediācijas iespēju, tad tas būtu žests, kas parādītu – domstarpību gadījumā iespējama arī šāda konfliktu risināšanas forma. Ja kāda no līgumslēdzējām pusēm komercmediāciju nevēlēsies, tad tā nenotiks, bet iespēja izvairīties no ilgas tiesāšanās būs paredzēta. Ja komercmediācijā tiks secināts, ka vienoties nav iespējams, tad strīdā iesaistītās puses var vērsties tiesā, bet būs mēģināts iet ātrāku, lētāku un vienkāršāku strīda risināšanas ceļu.
Te ir runa par juridisko kultūru. Uzņēmēji nereti uzskata, ka dodas uz tiesu pēc taisnības, un grib vērsties tiesā, nevis izvēlēties ārpustiesas konflikta risinājumu, jo domā – tiesa nodrošinās tādu taisnību, kādu viņi vēlas, taču tiesa vērtē iesniegtos pierādījumus un to, cik labi viena un otra puse pamato savu nostāju. Tiesai nav pienākuma palīdzēt vienai vai otrai pusei vākt pierādījumus. Tiesas procesā civillietās pastāv sacīkstes princips. Tiesnešiem nav iespēju un arī nav pienākuma apgūt katras biznesa nozares nianses. Savukārt komercmediācijā var piesaistīt tādu mediatoru, kas specializējas konkrētajā biznesa jautājumā un, tā sakot, runā vienā biznesa terminoloģijā ar strīdā iesaistītajām pusēm.
Varbūt komercmediācijas niecīgā popularitāte skaidrojama ar to, ka Latvijā nereti strīda gadījumā uzņēmēji nevis meklē konflikta risinājumu, bet variantus, kā pēc iespējas asāk vērsties pret oponentu un, tā sakot, nolīdzināt līdz ar zemi?
Vērtējot, kāda Latvijā ir juridiskā kultūra un biznesa kultūra, jāteic, tā tiešām ir. Medijos arī lasām un dzirdam par gadījumiem, kad kāds uzņēmums tiek iedzīts strupceļā ar paņēmieniem, ko juristu vidē dēvē par Latvian way paņēmieniem. Vērojot šādus gadījumus, arī citiem uzņēmējiem rodas priekšstats, ka tā drīkst rīkoties. Turklāt ir tādi juristi – nevis advokāti, bet cilvēki, kuri kādā Latvijas izglītības iestādē ieguvuši jurista kvalifikāciju, – kas uzņēmējiem piedāvā problēmas risināt ar Latvian way stila paņēmieniem.
Te mēs nonākam pie nākamās būtiskās problēmas, respektīvi, lai paaugstinātu juridisko kultūru mūsu valstī, vajadzētu noteikt, ka tiesā puses var pārstāvēt tikai zvērināti advokāti. Patlaban tiesā var uzstāties arī jurists, kas nav zvērināts advokāts, turklāt uz pilnvaras pamata kādu no pusēm var pārstāvēt cilvēks, kurš nav ieguvis juridisko izglītību. Ir cilvēki, kuri uzdodas par juristiem, ir pat gadījumi, kad personas, kas bijušas notiesātas ar reālu brīvības atņemšanu, izcietušas sodu, nosaukušas savu SIA par juridisko biroju un saukušas sevi par advokātiem. Tas degradē visu juridisko vidi. Minēto gadījumu iespaidā uzņēmējiem rodas priekšstats, ka tiesā jau notiek jebkas, jo cilvēkiem, kuri nav advokāti, piemīt visatļautības apziņa. Jāņem arī vērā, ka advokātiem jāievēro konfidencialitāte, advokātu nevar nopratināt par klientam sniegto informāciju, visa klienta un advokāta sarakste un sarunas ir konfidenciālas. Uz juristiem, kuri nav advokāti, konfidencialitāte neattiecas.
Ja tiesā puses varētu pārstāvēt tikai advokāti, kā ir daudzās citās valstīs, tad juridiskā kultūra Latvijā uzlabotos. Patlaban valda haoss.
Uzņēmējiem grūti saprast, kāpēc tiesā vienas puses pārstāvis valkā talāru, bet otras puses pārstāvis ne. Advokātam talāra valkāšana nav vienkārši tāpat, tā norāda, ka advokāti ir tādas pašas tiesu sistēmai piederīgas personas kā tiesneši un prokurori.
Te jāpiebilst, ka uzņēmuma jurists, protams, var nākt uz tiesu un, protams, uzņēmuma jurists labi orientējas konkrētā uzņēmuma biznesa niansēs, bet tieši advokāts ir tiesu sistēmai piederīga persona. Uzņēmuma juristam nebūtu jācīnās tiesas zālē. Daudzās citās Eiropas valstīs uzņēmumu juristi nodarbojas ar advokātu biroju algošanu tiesāšanās gadījumā, vērtē, kā izvēlētais advokātu birojs strādā, un to atbalsta.
Kā ir mūsu Baltijas kaimiņvalstīs?
Zinu, ka Lietuvā ieviests advokātu process, un tiesā kopā ar prasītāju vai atbildētāju ir vienīgi advokāts, bet, protams, klāt tiesā var būt arī uzņēmumu juristi – personas, kurām ir darba tiesiskās attiecības ar uzņēmumu un kuras jau ieguvušas augstāko juridisko izglītību. Vēl jāpiebilst, ka Latvijā ikviens cilvēks, kas ieguvis jurista izglītību, ja atbilst attiecīgajiem likuma nosacījumiem, var kārtot advokāta eksāmenu un kļūt par advokātu. Kopumā žēl, ka juridisko vidi Latvijas 25 neatkarības gados nav izdevies sakārtot.
Nav bijis neviena tieslietu ministra, kurš vēlētos izmaiņas veikt?
Iespējams, vai arī šai problēmai nav pievērsta uzmanība. Juridiskās kultūras uzlabošanā jābūt ieinteresētai visai sabiedrībai. Pagaidām vēl ir uzņēmēji, kuriem izdevīga šķiet juridiskās vides nesakārtotība, jo konflikta gadījumā ir vēlēšanās oponentu praktiski iznīcināt – izmantojot jau minētā Latvian way metodes, ar maksātnespējas palīdzību vai pat ar reiderismu un viltotiem dokumentiem.
Savukārt komercmediācijas izvēle ir apliecinājums augstākai kultūrai un tam, ka uzņēmējs ar savu domāšanu spēj saprast – ir iespējams konfliktu risināt mierīgu sarunu ceļā, panākot soli pretī oponentam. Ja uzņēmēji vērsti tikai uz cīņu līdz pretinieku sagraušanai, tad par biznesa vides kultūru vispār nevar runāt.
Vai komercmediācija būtu piemērota gadījumos, kad uzņēmējam un valstij ir nodokļu strīds?
Par to bijusi diskusija LTRK. Komercmediācija šādos gadījumos nebūtu pareizais termins, jo virzība ir uz to, ka nodokļu strīdos tiek piesaistīts kāds auditors, kurš dod savu spriedumu. Ja uzņēmums un Valsts ieņēmumu dienests panāktu risinājumu bez īpaši piesaistīta auditora sprieduma, tad tā būtu komercmediācija.
Uzņēmumu un darbinieku strīdos komercmediācija noderētu?
Jā, it īpaši, ņemot vērā, ka Latvijā Darba likuma normas neatbilst reālajai situācijai. Darba likums gan darbiniekam daudzos darba strīda gadījumos dod iespējas tiesāties, turklāt vēršoties tiesā bez valsts nodevas maksāšanas, tāpēc rodas jautājums – vai darbinieks būs ieinteresēts izmantot mediāciju? Darba devējs gan varētu būt ieinteresēts mediācijas izmantošanā. Būtiski ir, vai darbinieks un darba devējs vēlas panākt konflikta noregulējumu, vai arī konfliktu saasināt tiesas zālē.
Uzņēmējiem biežāk izvēloties komercmediāciju, tiesas tiktu atslogotas?
Jā, tiesas ir noslogotas tieši tāpēc, ka uzņēmēji strīdu risināšanai izvēlas tiesu arī gadījumos, kad piemērota būtu komercmediācija. Protams, var būt īpašuma lietu strīdi vai mantojuma strīdi, kurus var risināt tikai tiesā.
Varam gaidīt, ka piecu gadu laikā komercmediācijas popularitāte augs?
Pārmaiņas var nākt līdz ar paaudžu maiņu, patlaban Latvijā mainās biznesa vide, un vērienīgi attīstās start-up segments. Biznesā aizvien būtiskāku lomu sāk spēlēt paaudze, kurai ir citāda domāšana nekā uzņēmējiem, kuri biznesu sāka XX gadsimta 90. gados. Tā ka var cerēt – piecos desmit gados juridiskās vides un uzņēmējdarbības kultūra uzlabosies un biežāk strīdu risināšana notiks, izmantojot komercmediāciju vai šķīrējtiesu.
Tu lasi lekcijas studentiem Rīgas Juridiskajā augstskolā. Vai studentu paaudze ļauj cerēt, ka uzlabosies juridiskā kultūra?
Ir ļoti motivēti, ieinteresēti studenti, bet nevaru noliegt, ka bieži esmu nepatīkami pārsteigts par to, cik zems zināšanu līmenis ir cilvēkiem, kuri vienā vai otrā izglītības iestādē ieguvuši bakalaura grādu. Ap 2000. gadu, kad es beidzu studijas, līdz ar diploma iegūšanu Latvijā mācību iestādēs tika nodrošināts augstāks zināšanu līmenis. Tas, kāds zināšanu līmenis ir diploma ieguvējiem, tomēr ir saistīts ne tikai ar paša studējošā ieinteresētību un centību, bet arī ar augstskolas darbu. Patlaban juridiskā izglītība pārvērsta par biznesu, juristi tiek sagatavoti ārkārtīgi daudzās izglītības iestādēs, bet studentu zināšanas bieži tiek pārbaudītas tikai divreiz – iestājoties izglītības iestādē un to pabeidzot. Protams, augstskolu konkurence ir vajadzīga, bet juristu gatavošanu nevajadzētu padarīt par izglītības iestāžu peļņas projektu. Manuprāt, Latvijā nepieciešamas tikai divas vai trīs izglītības iestādes, kuras sagatavotu juristus, un starp tām būtu jābūt Latvijas Universitātei un Rīgas Juridiskajai augstskolai.