Kur Londonā apmeklēt izstādes? Teiksiet – Teita galerijā vai Nacionālajā mākslas muzejā Trafalgaras laukumā. Daudz mākslas, bet tikpat daudz arī cilvēku? Ko darīt? Laipni lūgti, mizantropi, aicinu izstaigāt kādu sāņu taciņu.
Līdzīgi kā Londonas tūrisma ceļveži piedāvā dažāda garuma pastaigu maršrutus, labprāt padalītos ar priekšlikumu braukt ar metro līdz pieturai South Kensington, izcelties virszemē, doties uz Zinātnes muzeju (www.sciencemuseum.org.uk) un pēc tam – turpat pāris soļu tālāk – uz Viktorijas un Alberta muzeju. Īpaši labu šo maršrutu padara tas, ka to var padarīt par īstu ģimenes pasākumu. Jo tajā ietilps gan Vinstona Čērčila zinātnieku izgudrojumi Otrā pasaules kara laikā, gan dinozauru kauli, gan smalki izšūti kāzu tērpi – īsti rokdarbu meistardarbi –, gan retas fotogrāfijas no laika, kad attēls vēl bija kaut kas īpašs.
Par visu pēc kārtas.
Penicilīns un viskijs
Londona atzīmē 50 gadu kopš nacionālās ikonas Vinstona Čērčila nāves. Divkārtējs Lielbritānijas premjerministrs, nācijas iedvesmotājs, kura bēru vilcienu pavadīt bija iznākusi, šķiet, visa Lielbritānija, apdāvināts orators, politiķis, žurnālists, karavīrs, nomira 1965. gada 24. janvārī no smaga insulta. Par godu vienai no izcilākajām Lielbritānijas valsts amatpersonām Karaliskajā monētu kaltuvē izkalta ne vien tīra sudraba monēta, bet tiek rīkoti arī dažādi piemiņas pasākumi.
23. janvārī Londonas Zinātnes muzejā atklāta izstāde Čērčila zinātnieki/ Churchill’s Scientists. Tā izstāsta stāstu, kā Čērčila aizraušanās ar zinātni veicināja dažādus zinātnes sasniegumus, kam bija izšķirīga loma britu uzvarā Otrajā pasaules karā. Premjerministra zinātnes kaislība lielā mērā arī noteica zinātnes uzplaukumu Lielbritānijā pēckara periodā. Centrālais stāsts veltīts radara atklāšanai un izmantošanai kara stratēģijā un tehnikā – tas bija britu galvenais trumpis. Izgaismota zinātnes evolūcija Lielbritānijā no penicilīna un citu antibiotiku izgudrošanas, īpašās kara apstākļu diētas radīšanas līdz noslēpumiem, kas saistīti ar britu pirmās atombumbas izmēģināšanu 1953. gadā. "Vai iespējams, ka bumbai, kas nav lielāka par apelsīnu, var piemist slepens spēks sadragāt pilsētu vienā vēzienā," Čērčils 1924. gadā rakstīja The Pall Mall Magazine.
Ekspozīciju veido autentiski priekšmeti, tostarp vēsturiskais "vēlēšanu cigārs", kuru Čērčils smēķēja 1951. gada vēlēšanās, un zaļais samta kombinezons, ko pats Čērčils sauca par "sirēnu uzvalku" un kas bija domāts ātrai un ērtai uzvilkšanai gaisa trauksmes laikā. Pēc šīm drēbēm var spriest, ka Čērčils bijis impozanta izskata cilvēks, gandrīz kvadrātveidīgs. Izstādi papildina unikāli arhīvu materiāli – filmas, dokumenti un vēstules.
Kopumā eksaktā un ļoti vīrišķīgā izstāde, kas prasa analītisku prātu un priekšzināšanas dažādās zinātniski tehniskās nozarēs, neiztiek arī bez demokrātiskākām atkāpēm. Čērčilam, kuram ar britu humoru viss bija kārtībā, par ko liecina nupat no jauna izdotās aforismu izlases, tas nevainojami piestāv. Piemēram, 1943. gadā apmeklējot Ziemeļāfriku, Čērčils esot saslimis ar bīstamu plaušu karsoņa veidu. Viņa ārsts lords Morans premjerministru veiksmīgi ārstējis ar M&B 693 – pirmās paaudzes sulfonamīda antibiotikām, kuras Čērčils parasti esot lietojis kopā ar ūdeni un viskiju, izmetot savā stilā: "Cilvēks nevar pārtikt tikai no M&B."
Bet to, cik šī izstāde patiesībā ir interesanta, daudz labāk raksturo zāles apsargs, kas bija gandrīz jāpurina aiz pleca, lai palūgtu atļauju fotografēt eksponātu aprakstus. Tik sevī iegrimis viņš bija. Turklāt viņa sejā vīdēja patriotiska nopietnība, bet varbūt man tā tikai šķita.
Tas nav Dikenss
Turpat Zinātnes muzejā līdz 1. martam skatāmas arī divas īpašas fotoizstādes.
Make Life Worth Living: Nick Hedges’ Photographs for Shelter, 1968–72 var skatīt vairāk nekā 100 stindzinošu fotogrāfiju, kas iemūžina ko gluži pretēju Čērčila zinātnieku progresam – baisu nabadzību un postu. Daudzi izstādes apskatnieki ir šokēti, ka šīs fotogrāfijas tapušas tikai pirms 40 gadiem. Dokumentālās fotogrāfijas sākotnēji tapušas nepavisam ne mākslas nolūkiem. Tām ir bijis sociāli antropoloģisks nolūks. Pēc Shelter pasūtījuma tolaik vēl 23 gadus vecais mākslas students Niks Hedžess četru gadu garumā (1968–1972) iemūžina skatus Lielbritānijas nabadzīgajos rajonos – Bredfordā, Glāzgovā, Liverpūlē u. c. "Šīs fotogrā fijas neļauj svinēt progresu," intervijā Time Out šodien stāsta pats fotogrāfs. "Tas bija šausminoši, cilvēki dzīvoja pagrabos," viņš atceras.
1982. gadā Hedžess Zinātnes muzejam ziedoja 1000 fotogrāfiju. Līdz šim kolekcija, respektējot cilvēku privātumu, netika nekur izstādīta. "Hedžesa darbs ir ārkārtīgi nozīmīgs pienesums britu dokumentālās fotogrāfijas vēsturei. Padarot redzamu sava laika nožēlojamību, viņš ir piešķīris balsi cilvēkiem, kuri citādi paliktu nesadzirdēti vai tiktu ignorēti," uzskata Bredfordas Nacionālā mediju muzeja kurators Gregs Hobsons. Arī citi kuratori uzsver, ka N. Hedžesa fotoliecībām piemīt atšķirīga pozīcija sava laika dokumentālajā fotogrāfijā, kas pārsvarā pievērsās starptautiskajiem konfliktiem.
1969. gadā Liverpūlē viesojās labklājības ministrs, kas atzina, ka apstākļi "nav piemēroti cilvēku dzīvei". Un tomēr šī dzīve turpinājās. Zem nabadzības sliekšņa. Guļamistabas, kur krājas lietusūdens peļķes, virtuves, kuru vienīgais rotājums ir pelējuma plankumi. Bērni ar pieaugušo sejām. T. kundze, piecu cilvēku ģimenes saimniece, gatavo ēst uz ugunskura dzīvojamā istabā, jo nav elektrības, nav siltā ūdens, nav vannas istabas. Bet N. Hedžess nofotografējis arī to, ka dzīvības instinkts nav sentimentāls un tas turpinās, tāpat kā zāle izspraucas caur asfaltu. Tāpēc tā ir māksla, nevis sociālās iestādes kartotēka. Meitenīte pūš ziepju burbuļus, kas pret nokvēpušajām ķieģeļu sienām izskatās īpaši caurspīdīgi un viegli; puikas spēlē kariņu, pusaudze krāsojas sadauzītas loga rūts stikla lauskā.
Gleznoti ar gaismu
"Tiem, kas interesējas par fotogrāfiju, šī izstāde ir kā Ziemassvētki," saka viena no izstādes Drawn by Light/Zīmēti ar gaismu kuratorēm Stefanija Hermana.
Līdz 1. martam Zinātnes muzejā skatāma Londonas Karaliskās fotogrāfu biedrības/Royal Photographic Society (RPS) darbības pārskata izstāde. Biedrība ir dibināta 1853. gadā, un tai pieder senākā fotogrāfiju kolekcija pasaulē. Izstādē apmeklētājiem piedāvā uzskatāmu pārskatu par fotogrāfijas vēstures iezīmīgākajiem brīžiem, estētiskajiem virzieniem un personībām – no pirmajiem franču fiziķa Žozefa Nisefora Njepsa fotogrāfijas mēģinājumiem (piemēram, Mēnessgaisma, 1827) līdz ikoniskiem XX gadsimta fotogrāfu darbiem, piemēram, "karsto punktu" fotogrāfes Mārgaritas Borkas-Vaitas fotoliecībām.
Viens no tiem – Brīvības statuja, 1952. Lai uzņemtu šo kadru, viņa mudinājusi helikoptera pilotu pielidot tik tuvu, ka pēc tam abi gandrīz arestēti. Izstādē izgaismoti visi tipiskākie fotožanri – ainavas, portreti, arī dažādi formas eksperimenti. XXI gadsimta apmeklētāju, iespējams, pārsteigs, ka selfijus, tad gan tos sauca par pašportretiem, fotogrāfi aizrautīgi bildēja jau XIX gadsimtā. Izstādē skatāma arī īpatnēja post mortem žanra variācija – ģimene, kas sapulcējusies ap mirstošo diloņslimo māsu, kura skaistā kleitā iesēdināta krēslā.
Savukārt Viktora un Alberta muzejā līdz 15. martam skatāma izstāde Kāzu kleitas/Wedding Dresses 1775–2014. Ko lai te piebilst. Neticami skaisti, rokdarbu "augstā dziesma". Turklāt visām gaumēm. Gan princesēm, gan roķerēm. Izrādās, arī senos laikos ir bijušas sievietes, kas dažādu iemeslu dēļ nav vēlējušās sev balto kāzu tērpu, bet izvēlējušās brīnišķīgas kleitas vīna tonī. Izstādē skatāmi arī vīriešu kāzu apģērbi – izšūtas vestes, kurpes, cepures un dažādi citi kāzu tērpu piederumi. Pievienotā vērtība ir XIX gadsimta sieviešu vēstuļu un dienasgrāmatu fragmenti, kas atklāj šo tērpu valkātāju izjūtas. Kāda no viņām, piemēram, lūdz māsu nerīkot kāzas ziemā, jo tad visiem būs sarkani deguni.