Sākumā Rožkalni piesardzīgi prognozēja, ka Ķīnu par mājām sauks vien gadu vai divus. Šobrīd viņi ir pārvākušies uz Šanhaju un tik labi iedzīvojušies milzīgajā valstī, ka gatavojas tur palikt vēl vismaz tikpat ilgi. Otrajā prombūtnes mēnesī uznākušās ilgas pēc mājām remdētas ar ceptu kartupeļu un tomātu un gurķu salātu pastiprinātu gatavošanu. Svešumā trūkst arī latviešu kultūras, klusuma, meža un tā, kā šeit smaržo gaiss, tomēr kopumā Ķīna visus trīs latviešus uzņēmusi ļoti viesmīlīgi.
Lai tuvinieki varētu sekot visiem Ķīnas piedzīvojumiem, Madara jau pašā sākumā sāka rakstīt detalizētu blogu. Šodien rozkalnikina.weebly.com jau kļuvis par izsmeļošu ceļvedi ikvienam latvietim, kurš interesējas par Ķīnu vai vēlas turp doties.
Kokosriekstu desa
Pēc pārvākšanās no Rīgas uz Pekinu kultūršoku nav piedzīvojis vienīgi Kristaps – viņu netraucēja pat tas, ka no normāla bērna viņš pēkšņi kļuva par visu ķīniešu sajūsmas objektu. Mazais, blondais eiropietis vistrakāko uzmanību izpelnījies lielos tūrisma objektos, ko apmeklē ķīnieši no lauku rajoniem. Madara stāsta, ka tādās reizēs jutusies, it kā sargātu no pūļa mazo Lielbritānijas princi: "Piemēram, Debesu templī skatītāju pūlis bija tik pamatīgs, ka varēju palaist apkārt cepuri ziedojumiem."
Kristaps pāris reižu aicināts fotografēties reklāmas aģentūru katalogiem, taču tas ātri apnicis gan bērnam, gan vecākiem. Savu modeļa pieredzi viņš demonstrē mūsu fotosesijas laikā, pozējot ar trīsgadniekam netipisku profesionalitāti.
Pierašana pie Ķīnas ir lielā mērā saistīta ar pierašanu pie ēdiena. Kaspars stāsta: "Tu ieej veikalā un izvēlies desu. Un tev ir iespēja nopirkt desu ar kokosriekstu garšu. Sākumā tas izraisa smaidu, bet ar laiku tu pieņem, ka mēdz būt arī kokosriekstu desas." Pārsteidzošas ir ne tikai tādas ķīniešu uzkodas kā nedēļām ilgi zem zemes turēta jēla ola, bet arī globalizēto produktu vietējās garšas, piemēram, Lays čipsi ar fermentētu sojas pupiņu un garneļu garšu.
Pekinā Rožkalni pavadīja pusgadu, kamēr Kaspars vadīja tulkošanas biroja Linearis Ķīnas filiāli. Uz Šanhaju saucis viņa jaunais amats – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvniecības vadīšana. Pēc Pekinas Šanhajā gaiss licies svaigs un "smaržojis pēc jūras". Attīstītākajā Šanhajā var uzelpot arī pārnestā nozīmē, jo eiropiešiem – pat Kristapam – šeit nav jājūtas kā baltajiem zvirbuļiem.
Šprotes un ādas balināšana
Latvijas interešu pārstāvība ir ļoti atbildīgs, bet arī aizraujošs darbs. Kaspars stāsta, ka ķīnieši reti zina Latviju un Baltiju, taču Ziemeļeiropas tēls, pateicoties tīrajai videi, Ķīnā ir ļoti pozitīvs. Liels pluss ir arī eiro valūta un atrašanās Šengenas zonā, kas vieš uzticību ķīniešu uzņēmējos. Lielākā eksporta nozare no Latvijas uz Ķīnu šobrīd ir koksne un kokmateriāli – tie aizpilda tukšos jūras konteinerus, kas uz Latviju atveduši ķīniešu preces.
Ar ķīniešu pārtiku saistīti vairāki milzīga mēroga skandāli, tāpēc savu finansiālo iespēju robežās cilvēki Ķīnā izvēlas "ekoloģiski tīro" importa pārtiku. Kaspars paskaidro – nepiesārņots gaiss un ūdens ir mūsu resurss, ko brīžiem nenovērtējam. Tas ir viens no būtiskajiem faktoriem, ko jāņem vērā, virzot mūsu pārtikas produktus Ķīnā. Jau šobrīd Ķīnā tiek veiksmīgi tirgotas mūsu šprotes, potenciāls ir arī mūsu piena produktiem, saldējumam, šokolādes konfektēm, sulām.
Svarīgi paturēt prātā arī Ķīnas mērogus. Kaspars piedāvā salīdzinājumu, kas ilustrē Ķīnas gigantisko patēriņu: "No piena produktiem Ķīnā maz izplatīts ir siers, kas sastāda 0,02% no kopējā piena produktu patēriņa. Tātad faktiski var teikt – ķīnieši sieru neēd. Taču visu Latvijas siera ražotāju kopējais eksporta apjoms spētu nosegt vien 5% no šī apjoma. Tātad – lai arī ķīnieši gandrīz nemaz neēd sieru, mēs nespētu saražot ne tuvu tik daudz siera, cik viņi tomēr apēd."
Veidojot sadarbību, ķīniešu uzņēmējiem ir svarīgi apzināties, ka kādu uzņēmumu oficiāli atbalsta valsts, jo tādējādi tiek samazināta krāpniecības iespēja. Tāpēc starptautiskas izstādes ir būtiska iespēja Latvijas uzņēmējiem parādīt sevi milzīgās valsts tirgū. Lai tiktu Ķīnas valsts stendos, ķīniešu uzņēmēji izturējuši milzīgu konkurenci un ir labākie no labākajiem. Savukārt nokļūt Latvijas nacionālajā stendā ir relatīvi vieglāk, jo Latvijā uzņēmumu ir daudz mazāk. Būtiska ir arī iniciatīva 16+1, kuras ietvaros apvienojušās Centrālās, Austrumu Eiropas valstis un Ķīna. Tādējādi mūsu premjeram katru gadu ir iespēja tikties ar Ķīnas premjeru, kas ir ļoti būtiski tik mazai valstij kā Latvija. Pirms pēdējās šādas sanāksmes ekspremjere Laimdota Straujuma viesojās Šanhajā un tikās ar vietējo latviešu kopienu, pārmijot dažus vārdus arī ar šī raksta varoņiem. Savukārt šogad 16+1 forums tiks organizēts Latvijā.
Kaspars uzsver – Ķīnā labi iet tiem uzņēmumiem, kas ir cītīgi gatavojušies un izpētījuši valsts tirgus specifiku. Viens no veiksmes stāstiem esot, piemēram, Stenders, kam Ķīnā ir vairāk nekā simts veikalu. Šim kosmētikas ražotājam gan nācies pamainīt savu piedāvājumu, jo ķīniešu sieviešu vidū ir populāra mums svešā ādas balināšana. Tā esot kultūrvēsturiska iezīme, jo tumšāka āda bijusi lauka strādniecēm, savukārt bālāka – pilsētniecēm un aristokrātēm.
Labsirdīgie materiālisti
Runājot par milzīgo valsti, ir grūti un arī nepareizi vispārināt, taču viens ir skaidrs – tā ir spilgtu kontrastu zeme. No vienas puses, viss ir ļoti attīstīts, no otras – ķīniešu sadzīvē vēl arvien saglabājušās aizvēsturiskas tradīcijas un māņticība, kas lielā mērā balstīta valodā.Piemēram, skaitlis 4 pēc skaņas ir līdzīgs vārdam "nāve", līdz ar to tiek uzskatīts par nelaimīgu. Tāpēc ēkās tiek izlaists 4., 14., 24. un citi stāvi ar skaitli 4. Rožkalnu dzīvojamajā ēkā "par godu rietumniekiem" izlaists arī 13. stāvs, tāpēc, dzīvojot 20. stāvā, viņi patiesībā atrodas septiņpadsmitajā. Turpretī "labie" cipari ir 6 un 8. Interesanti ir arī tas, ka apaļas jubilejas ķīnieši svin vienu gadu iepriekš, piemēram, 29. vai 39. dzimšanas dienā. Visa pamatā ir dzelžaina loģika – jo nulles gadu taču nesvin.
Rožkalni min, ka daudzu atšķirību iemesls slēpjas eiropiešu individuālismā un ķīniešu kolektīvismā. Ikdienā pārvietojoties ar motorolleri, Madara novērojusi Šanhajas satiksmes atšķirības: "Cilvēki necenšas cits citu apsteigt, lai kaut kur paspētu pirmie, – visi plūst vienā masā, un neviens nedomā, ka viņš ir svarīgāks par citiem. Arī gājēju pārejas nestrādā tā, kā Eiropā, – vispirms sastājas gājēju masa, tad visi kopā šķērso ielu."
Visu stāstu par Rožkalnu ģimeni Ķīnā lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!