Joprojām augstas transporta izmaksas, tāla valsts un bez īpaši plaša piedāvājumu klāsta no mūsu tūrisma operatoru puses, lai arī šādi piedāvājumi ir – Mongolija nav pārāk ērts ceļa mērķis. Ekskursantiem no Latvijas jārēķinās apmēram ar 2400 eiro par divu nedēļu braucienu. Spriežot pēc redzētā Ulanbatoras centrā, ne eiropiešu, ne ķīniešu vai japāņu grupu simti uz šo savdabīgo valsti masveidā neraujas. Arī es diez vai būtu tur nokļuvis, ja ne Valsts prezidenta vizīte, kuras sastāvā izdevās vismaz dažas dienas mēģināt sajust, kā tad tur ir – zemē, kuras iedzīvotāju liela daļa joprojām dzīvo jurtās. Zemē, kas pašapziņu mēģina uzturēt ar Čingishana vārdu.
Pašapziņas celšana
No tā izvairīties nav iespējams. Sākot ar lidostu, virs kuras blāv uzraksts Chinggis Khaan, un beidzot ar operas namu bārbijrozā krāsā pašā pilsētas centrā. Tam pie sienas izlikts jūnija repertuārs, kurā var atrast trīs mongoļu komponistu darbus, to vidū – Bjambasurengina Šarava operu Čingishans. Operas un baleta izrādes šajā namā pašā pilsētas centrā, Čingishana laukumā 8, gan rāda tikai sestdienās un svētdienās, tāpēc mums iet secen, un sākums ir piecos pēcpusdienā. Repertuārā bez Pučīni Bohēmas arī vairāki vietējo autoru sacerējumi, piemēram, ja dosities uz Ulanbatoru oktobrī, varēsit skatīt Haltarina Bilegžargala operu Lamas asaras. Baleti lielākoties arī mums pazīstami – no Čaikovska Gulbju ezera līdz Asafjeva Bahčisarajas strūklakai. Jā, un "opera" mongoļu valodā ir "duurj", kas, rakstīta kirilicā, izskatās bezmaz piedauzīgi.
Turpat pāri ielai ir centrālais laukums ar prezidenta pili, un tās fasādes goda vietā, protams, draudīgi ieplēties Čingishana piemineklis. Mūsu valsts prezidents Andris Bērziņš, ejot tam garām, cieņpilni nolieca galvu. Protokols. Šis piemineklis, tāpat kā pils fasādes daļa ar muzeju, ir samērā nesens veidojums – uzbūvēti 2006. gadā –, vēl līdz 2004. gadam pilsētas centrā atradās revolūcijas vadoņa Damdini Suhebatora mauzolejs. Valstī, kurā kopš 1924. gada, līdzīgi kā blakus esošajā PSRS, centās celt sociālismu un, iespējams, komunismu, tagad galvaspilsētas centrs cenšas izveidoties maksimāli rietumniecisks, taču liela iedzīvotāju daļa pilsētās, nerunājot par pārējo valsts daļu, joprojām dzīvo jurtās.
Jurta kā dzīves modelis ir kļuvusi arī par valsts varas zināmas koķetērijas objektu, jo tāda ierīkota pat prezidenta pils piektajā stāvā. Tātad – no vienas puses, pašapziņa, ko iemieso bargais karavadonis, kuram tieši pēdējos gados uzcelti vēl vairāki pieminekļi, no otras – demonstrēta atvērtība pret rietumniecisko, kas visuzskatāmāk izpaužas angļu valodas lietojumā. Angliski ir tulkoti ielu nosaukumi, lielveikalā uzraksti angļu valodā ir virs uzrakstiem mongoliski. Pilsētas centrā lepni stāv vairākas viesnīcas, kas lepojas ar piecām zvaigznēm, tiesa, par šo to var raukt pieri. Kondicionētājs Best Western viesnīcā radīja skaņas, kas līdzinājās vai nu lietum aiz loga (kura nebija), vai dušas troksnim aiz plānas sienas. Pilnīgi negaidīts pārsteigums mani gaidīja pirmajā naktī, kad biju sevi pierunājis iemigt vienos – astoņos vakarā pēc Latvijas laika, labi apzinoties, ka astoņi rītā Ulanbatorā ir trīs naktī Rīgā, bet man astoņos būs jāceļas. Drusku pēc četriem rītā pēc vietējā laika aiz loga Čingishana laukumā atskan "trārā- rā" – orķestris, nostādītas armijas daļas, komandas mikrofonā, korī izkliegti sveicieni – te mēģina kādu parādi, kas nebija mūsu prezidenta sagaidīšanas ceremonija, jo tā notika daudz īsāk un ar mazāku karavīru skaitu. Apmēram pusotru stundu nācās sadzīvot ar šo aktīvo rosību un skaņām turpat – burtiski rokas stiepiena attālumā.
Lai arī postsociālistiska valsts, Mongolija nesirgst ar tādām politkorektuma traumām kā mēs – viņu prezidenta pilī, Ārlietu ministrijā, kā arī uz suvenīriem un T krekliem bez jebkāda satraukuma tiek izmantots ugunskrusts. Drusku nodrebēja roka un nenopirku gaišzilu vizītkaršu futrālīti ar ugunskrustu, tagad tā kā žēl.
Uzlabojam karmu
Visai retajos ceļojumu aprakstos, ko izdevās uziet internetā, vienmēr iekļauts lielākais Mongolijas budistu klosteris – Gandanas klosteris –, būvēts 1838. gadā. Mēs to apskatām steidzīgā tūristu solī, un, iespējams, tāpēc saviļņojums izpaliek. Klostera centrālajā svētnīcā 1996. gadā atjaunota savulaik komunistu izpostītā apzeltītā Budas skulptūra, kas pēc atjaunošanas ir 25 metrus augsta, kā vēsta manis atrastie avoti. Atnācēji ziedo naudu stikla kastē pie skulptūras kājām. Gan svētnīcas iekšpusē, gan ārpusē izvietoti lūgšanu cilindri, kuru apgrieziens nozīmē to, ka cilvēks cilindrā ievietoto lūgšanu ir "izlasījis" un uzlabojis savu karmu. Nekaunos atzīties, ka man šī pasaule ir un paliek pilnīgi neatklāta, un sajūtu līmenī atmiņā vairāk iespiežas kodīgās smaržvielas tempļa iekšienē un guldzošie baložu simti klostera priekšpusē. Vairāki tirgotāji pārdod graudus, ar kuriem barot putnus, un daži cilvēki to arī dara.
Budisma klātbūtne viscaur jūtama arī Dzanabadzara muzejā, kura izstāžu zālē mūsu Valsts prezidents atklāja latviešu fotogrāfiju izstādi. Te izstādīti gan senās mākslas paraugi, gan Čingishana pēcteča, pirmā Mongolijas lamaistu līdera, mākslinieka, skulptora un dzejnieka Dzanabadzara darbi. Ir arī budistu teatralizēto uzvedumu maskas – gan dievības, gan, piemēram, no papjēmašē XIX gadsimtā izgatavota "vecā baltā vīra" maska ar milzīgām, nokarenām baltām uzacīm, ūsām un garu bārdu. Savukārt oficiālus pasākumus, kāda ir arī izstādes atklāšana, te pieņemts sākt ar divstīgu nacionālā instrumenta morin khuur spēli. Šā instrumenta spēlētāju virtuozo prasmi no divām stīgām izvilināt dažādas melodijas izbaudām vairākos pasākumos.
Tiesa, nav jau tā, ka mongoļi staigātu apkārt greznajos tautastērpos un tikai izpildītu tautas melodijas. Gandrīz uz katra Ulanbatoras stūra ierīkots pa karaokes bāram, kas varētu nozīmēt, ka šejieniešiem patīk stilīgi izdziedāties.
Nomadu dzīves paraugdemonstrējumi
Bez dziedāšanas un spēlēšanas neiztiek arī Terelžas Nacionālajā parkā, kurā ierodamies pēdējā vizītes dienā ar pilnu delegāciju. Turpceļā pārliecināmies, ka ceļi Ulanbatoras apkaimē ir visai sliktā stāvoklī, īpaši grūti klājas lielajam autobusam, kurā brauc uzņēmēju delegācija, taču visi galā tiekam. Klinšu ielokā grupējas jurtas, centrā viena liela, lai neteiktu – milzīga, kurā pusdienojam. Runājot par ēdienu, jāteic, ka tie, kam ir iepriekšēja pieredze ar mongoļu piena produktiem, brīdina ar tiem īpaši neaizrauties, savukārt, piemēram, zirga gaļas zupu ēda vairāki un šmakstināja vien. Es vienā no ēdienreizēm izmēģināju "piecu dzīvībai svarīgu orgānu zupu" ar platās strēmelēs sagrieztiem makaroniem. Dažs kolēģis, saņemot bļodu ar šo ēdienu, izskatījās gluži nelaimīgs, bet nekādas vainas šai zupai nebija. Terelžas parkā ēstā zupa sastāv no gaļas, ūdens un garšvielām. Laba! Otrajā ēdienā lielākoties patērējam pelmeņveidīgus izstrādājumus – gan ar gaļu, gan dārzeņiem.
Tas, ko šeit piedāvā tūristu grupām kā kultūras programmu, ir ekstrakts no tradicionālā festivāla Naadam, kurā sacenšas cīkstoņi, loka šāvēji un jātnieki. Tas, ko redzam mēs, ir kompakts tūristu komplekts – viena dziesma, viena deja, viens instrumentāls skaņdarbs, mazas vingrotājas uzstāšanās, un tas viss pa vidu vairākām cīņas kārtām. Puskailie cīkstoņi iznāk publikas priekšā, kā putni līgani vēzējot rokas. Mēs gan kurnam, ka te netiek ievērotas svaru kategorijas un uzvar smagākais un dūšīgākais cīkstonis. Loka šaušanas paraugdemonstrējumā satraukusies meitene gluži visiem mērķiem netrāpa, bet gados vecāks meistars šauj precīzāk. Zirdziņi te nav augumā īpaši lieli, bet arī jātnieciņi ne – tie lielākoties ir bērni un pusaudži. Te viņi ir, un te jau atkal prom. Programma rēķināta uz stundu. Kā var noprast, ir tūristu grupas, kam laimējas pabūt arī "īstā" vai vismaz "īstākā" turnīrā Naadam, taču priekšstatam gana labs ir arī šis. No ceļojumu aprakstiem var noprast, ka šādi parki ir arī īstā vieta, kur pašiem pamēģināt jāt samērā nelielo, bet izturīgo zirdziņu mugurā.
Latvijas tūristiem mongoļi gan tagad sarūpējuši atvieglojumu – ja ir pildīts solītais, vajadzētu būt jau ieviestam bezvīzu režīmam. Iespējams, tas varētu kaut nedaudz paplašināt zinātkāro ceļotāju straumi arī uz Mongoliju.