Pitkērna salu var sasniegt tikai un vienīgi ar kuģi, ar kuru no tuvākās sauszemes — Mangarevas salas Franču Polinēzijas sastāvā esošajā Gambjē arhipelāgā — jābrauc vismaz nepilnas divas diennaktis, savukārt minēto arhipelāgu regulārs piecas stundas ilgs avioreiss apciemo tikai reizi nedēļā.
Iespējams, nekur citur pasaulē vientulība, pamestība, mistika, leģendas un slava nav sastopamas tādā koncentrētā komplektā kā šeit. Tādēļ nav brīnums, ka daudzi kuģi jau simtiem gadu ir novirzījušies no kursa par dažiem simtiem jūdžu tikai tāpēc, ka apkalpei sasodīti gribējies redzēt šo vietu pašu acīm.
Divvietīgajā kabīnē, kas nelielajā kravas kuģī Claymore II ar vietu padsmit pasažieriem iespiesta krietni zem ūdenslīnijas, pamostos ap četriem no rīta. Rit minūtes, debesis aiz muguras kļūst nedaudz gaišākas, tad vēl un vēl. Uz klāja parādās vēl pāris pasažieru, no kuriem katrs, tāpat kā es, kārtojis mēnešiem ilgās formalitātes, sūtījis pieteikumus un dokumentus, par kuģa biļeti turp un atpakaļ samaksājis apaļus 5000 Jaunzēlandes dolāru (ap 3300 eiro) plus bankas komisijas, lai kļūtu par vienu no nedaudzajiem izredzētajiem, kam dota oficiāla iespēja nokļūt tur un, ja laika apstākļi atļaus, izkāpt krastā un dažas dienas padzīvot. Jo svešinieki šeit joprojām tā pa īstam netiek gaidīti.
Šīs mazās grupiņas sastāvā es savos 44 gados esmu gandrīz vai visjaunākais — šķiet, par mani jaunāks ir vienīgi kāds pusizklaidīgs, divu daiļā dzimuma pārstāvju pavadīts personāžs, kurš atgādina tēlu no Bailes un riebums Lasvegasā un kurā sev par neviltotu izbrīnu esmu sagūglējis izbijušu Krievijas finanšu ministra vietnieku. Toties gados pavecu, taču garā krietni jaunāku ļaužu te ir vesels bars — no bārdaina onkulīša, kurš atgādina rahītisku vikingu pēcteci, līdz pat mūžīgi iereibušam, šortos tērptam angļu onkulim ar gariem, baltiem, pašķidriem matiņiem un kaklā pakārtu ieģipsētu roku.
Salā ir pusotra desmita naktsmāju piedāvātāju, kuru cenas ir no 70 līdz 120 dolāriem (amerikāņu, ne jaunzēlandiešu) par nakti, bet tāda nu ir mana īpatnā laime, ka man roku spiež un čemodānu kvadracikla bagāžas nodalījumā krauj tumsnējs, bārdains, paresns vīrs, kurā es atpazīstu ne tikai salas otras slavenākās dumpinieku pēcteču ģimenes pārstāvi, bet arī notiesātu pedofilu, zem kura jumta tad nu man nāksies pavadīt nākamās dienas.
Viņš ir nevis pedofils, kuru par tādu aizmuguriski saukā nelabvēļi, melkuļi vai bailuļi, bet visīstākais — visu tiesas instanču notiesāts pedofils, kas par savu noziegumu (patiesībā daudziem noziegumiem) izcietis sodu tepat blakus, dažus simtus metru attālajā viņa un viņa "kolēģu" izmitināšanai speciāli uzceltajā cietumā, kas tagad stāv tukšs, vien dažas telpas izmanto bibliotēkai un saimnieciskām vajadzībām.
Man ar pedofilu divas reizes — ierodoties un prombraucot — ir jāsarokojas. Man ar viņu ir jāsēž pie brokastu un vakariņu galda. Man ar viņu jāuztur saruna pieklājīgas čalošanas līmenī. Man jāpacieš, ka viņš man pasniedz šķīstošās kafijas kārbu un vēl un vēlreiz atkārto: "Ēdiet, ēdiet! Ēdiena ir ļoti daudz!" Un veselu nedēļu man ar viņu jādzīvo zem viena jumta. Vēl vairāk — mājās plauktā man joprojām stāv dažas burciņas pedofila ievākta un safasēta medus, kas tiek uzskatīts par izcilāko medu visā pasaulē. Dažas es jau esmu atdāvinājis.
Visu rakstu par Lato Lapsas ceļojumu uz Pitkērna salu lasiet žurnāla Sestdiena 15. - 21. maija numurā!